RSS

Category Archives: Lauktehnikas stāsti

Ievietoti nofilmētie video, fotogrāfijas, stāsti, kuri apkopoti stāstu pēcpusdienas laikā “Lauktehnikas stāsti”, kas notika Jēkabpils pilsētas bibliotēkā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla „Stāstu bibliotēkas” ietvaros.

CITS LAIKS (stāsta Jānis Kalniņš)

Jau bija iestājies Gorbačova „atklātības” laiks. Tika izveidota Agrorūpnieciskā apvienība (ARA) „Jēkabpils”, kurā ietilpa visas rajona saimniecības un apkalpojošie uzņēmumi, arī „Lauktehnika”. ARA pārvaldi veidoja visu saimniecību un uzņēmumu vadītāji, par priekšsēdētāju no sava vidus izvirzot lielākās 25.kongresa saimniecības direktoru Ludi Skostu. Visi kopā autobusā devāmies pieredzes apmaiņā uz Maskavas apkārtnē izveidotu pirmo šādu apvienību. Galvenais princips bija, ka šāda apvienība netiek pakļauta nekādām valsts institūcijām un to noteikumiem – sanepidstacijai (Sanitāri Epidemioloģiskā stacija), ugunsdzēsējiem, finanšu un darba inspekcijai, rajona pārvaldēm un tamlīdzīgi – tika uzskaitīts pāri par 30 dažādu iestādījumu.
Katru nedēļu notika vadītāju un galveno speciālistu sanāksmes. Sākumā tajās piedalījās Komunistiskās partijas rajona komitejas pirmais sekretārs Arkādijs Vrubļevskis, centās paturēt vadošo lomu. Bet L.Skosta atklāti pateica: – Ja neko nesaproti, vismaz nerunā, nesmīdini cilvēkus!
Rajona Lauksaimniecības pārvaldes inženieri pārnāca uz „Lauktehniku”, sējas laika dežūras notika „Lauktehnikas” dispečerdienestā. Kādā sestdienā tur satiku Lauksaimnicības pārvaldes priekšnieku Egīlu Unguru – ziņās parādoties, ka Dunavā stāvot traktors DT-75, esot salūzis kāpurķēžu dzenošais zobrats. Zināju, ka Limbažu Lauktehnikā apgūta jauna atjaunošanas metode ar nodilumizturīga cietsakausējuma pulvera uzkausēšanu. Aizsūtījām dežūrmašīnu. Uz Dunavu zobratu E.Ungurs aizveda pats.
Pēc nedēļas izrādījās, ka arī otram zobratam līdzīga vaina, braucienus atkārtojām. Painteresējos vēl pēc nedēļas. Jā, paldies, viss kārtībā, tikai traktorists strādā uz cita traktora.
Netiku skaidrībā vai dunavieši pēc vecā ieraduma bija E.Unguru „iznesuši” cauri, vai bija gudrāki un tālredzīgāki par augsto priekšniecību un vienkārši savlaicīgi sagatavoja traktoru ceļa remonta un celtniecības darbiem, kas sāktos pēc sējas.

Advertisements
 
 

Birkas: , , , ,

“LAUKTEHNIKAS” SPORTA NAMS (stāsta Jānis Kalniņš)

Bieži dzirdēts, ka likumu pārkāpēji vienmēr ir soli priekšā likumu sacerētājiem. Retāks par to, ka pat visnejēdzīgākie padomju laiku likumi netraucē rīkoties pēc savas sirdsapziņas un paveikt ko vērtīgu, paliekošu sabiedrības labā.
Izbraucot no Jēkabpils pa galveno – Brīvības ielu Dignājas, Dunavas virzienā, kreisajā pusē pirms Sporta nama paceļas pamatīga dubultseškaldņu kolona ar metālā veidotu uzraksti „Lauktehnika”. No šī robežstaba līdz pilsētas robežai ielas abas puses 14 hektāru platībā ir apbūvējis kādreiz ļoti ietekmīgais uzņēmums. Ražošanas korpusi, kantoris – klubs, ēdnīca, dzīvojamās mājas, kopmītne un Sporta nams.
Vietā, kur tagad ir Sporta nams, 1978. gadā šķībā koka šķūnī atradās rajona Patērētāju biedrības jēlādu pieņemšanas punkts. „Lauktehnikas” sportisti bija starp labākajiem rajonā, bet bija spiesti īrēt sporta zāles skolās vēlā vakarā, pat nakts stundās. Jaunajam pārvaldniekam Dainim Ģēģerim radās ideja šajā vietā uzbūvēt Sporta namu. Ideju atbalstīja jaunā arhitekte Inese Savina. D.Ģēģers noorganizēja arhitektonisko risinājumu konkursu. No septiņiem priekšlikumiem par labāko tika atzīts vietējā „Komunālprojekta” arhitektes Milaidas Druviņas darbs.
Vai šāds vērienīgs projekts bija „Lauktehnikas” uzdevums, vai padomju vara un vienīgā partija to atbalstīja? Vispirms, lai varētu likvidēt riebīgo un smirdīgo šķūni, tika pieprasīts vietā izremontēt vecu krogu Madonas ielā, nodrošināt ar dzīvokļiem četras tur dzīvojošās ģimenes. Grūtākais sekoja vēlāk. Kā zināms, 1980. gadā Maskavā notika Olimpiskās spēles. Tūlīt pēc tam tika izdots PSRS Augstākās padomes un Komunistiskās partijas Centrālkomitejas lēmums par kultūras un sporta objektu celtniecības un projektēšanas darbu pārtraukšanu jebkurā stadijā.
Tajos laikos Maskavā daudz līdzēja Rīgas melnais balzams un Laimas šokolāde, Latvijā – somu pirtis.
Darbi turpinājās, projekta galvenais inženieris bija Ilgonis Rupeiks, būvdarbus vadīja Valdis Garjānis, Ivars Kriškāns, Kārlis Rupmejs. Dainis Ģēgers kļuva par Latvijas Agrokomitejas priekšsēdētāju, Lauksaimniecības ministru. Jēkabpilī viņa darbu turpināja Jānis Grīnfelds, Mārtiņš Rupmejs, Modris Svilis, Jānis Kalniņš.
„Lauktehnikas” Sporta namu ekspluatācijā nodeva 1992.gadā. Jau bija pieņemts likums par uzņēmuma privatizāciju, bet tomēr tika uzstādīta kolona ar uzrakstu „Lauktehnika”. Sportiskajai „Lauktehnikas” piemiņai kalpo arī „Skrējiens apkārt Radžu ūdenskrātuvei”, „Pusstundas skrējiens”, autosporta tradīcijas: Gatis Lapiņš, Dainis Ģēģers, Zigmunds Daščors, Modris Svilis, Aigars Nitišs, Mārtiņš Svilis, Reinis Nitišs. Viss turpinās…

 
 

Birkas: , ,

AUTOSPORTS UN VIEGLATLĒTIKA (stāsta Jānis Kalniņš)

Dīvaini, bet lielākais konflikts man ar Daini Ģēģeri sanāca sporta dēļ.
1969. g. biju vienīgais „Lauktehnikas” pārstāvis rajona rudens krosā, 1000 m ieguvu 2.vietu, zaudējot tikai rajona izlases vidējo distanču skrējējam Valdim Veiguram.
Uz turpmākajām rajona sacensībām sāku vākt „Lauktehnikas” komandu. Rajona sporta spēļu kopvērtējumā 1970. g. ieguvām 5.vietu, 1971. g. – 3.vietu, 1972. g. – jau 1.vietu. Gada laikā piedalījāmies 22-24 dažādās rajona sporta spēļu sacensībās, vidēji katru otro nedēļas nogali. Nebija viegli komplektēt komandas, nodrošināt inventāru, sarunāt ar katru dalībnieku, savākt un aizvest uz sacensībām, pēc tam izvadāt pa mājām. Pats arī piedalījos kādos 10 sporta veidos. Tā varēju uzturēt savu ķermeni labā formā, izvairīties no nodzeršanās. Galvenokārt tas man bija nepieciešams nervu līdzsvarošanai – biju neuzņēmīgs un neizlēmīgs, bet no otras puses nesavaldīgs un izaicinošs.
Darīju visu brīvprātīgi. Lai izejamās dienās varētu izmantot autotransportu, parasti gāju ar iesniegumu pie galvenā inženiera D.Ģēģera. Vienreiz viņš izteica izbrīnu: – Jums jau biežāk kā medniekiem!
Vēlāk „Lauktehnikai” bija algots sporta metodiķis, atbrīvotais arodbiedrības priekšsēdētājs, vēlēts fizkolektīva vadītājs. Es turpināju aktīvi piedalīties sacensībās un sporta jautājumu lemšanā. Pateicoties D.Ģēģeram, aktivizējās autosportisti un radās konkurence sportam atvēlētās naudas sadalē. D.Ģēģers ieteica: – Dalīsim uz pusēm autosportam un vieglatlētikai! Manuprāt, viņš zināja, ka pastāv vēl arī daudzi citi sporta veidi, „Lauktehnikā” vien vairāk par desmit, taču tādā veidā viņš par tiem izteica savu ne visai pienācīgu attieksmi.
Reiz gadījās, ka „Lauktehnika” nebija piedalījusies 1. maija stafetes sacensībās, par ko saņēmu pārmetumus no Partijas komitejas. „Lauktehnikas” lielajā iknedēļas sanāksmē pārvaldnieks D.Ģēģers pamatīgi „uzbrauca” man kā galvenajam inženierim, it kā atbildīgajam par sportu no administrācijas. Atbildēju, ka es ar sportu visu laiku esmu nodarbojies sabiedriskā kārtā un atgādināju, ka toreiz, kad viņš pats bija galvenais inženieris tikai pabrīnījās, cik bieži mums notiek sacensības.
Reakcija bija negaidīta – tiku izdzīts no sanāksmes!
Uzrakstīju atlūgumu, sākās Darba likumā paredzētais mēneša termiņš, sarunāju darbu citur. Tomēr pēdējā brīdī domstarpības izlīdzinājās, paliku, turpināju strādāt un sportot.

 
 

Birkas: , ,

GANDARĪJUMS PAR ATSTĀTO SABIEDRĪBAI (stāsta Jānis Kalniņš)

1969. gadā, uzsākot darbu „Lauktehnikā”, kā vienu no pirmajiem saņēmu uzdevumu izstrādāt darba zinātniskās organizācijas (DZO) nākamā gada pasākumu plānu. Uzdevums bija nācis no Rīgas, iepriekš tas nebija prasīts, neviens neko nezināja. Gāju uz bibliotēku, ar bibliotekāru palīdzību atradu grāmatu par DZO, noskaidroju, ka ir veseli septiņi darbības novirzieni un „sadzejoju” plānu augstā zinātniskā līmenī.
„Lauktehnikas” laiks sakrīt ar melīgo Padomju Latvijas laiku. Bet kāpēc mūsu atmiņas un domas par ietekmīgo „Lauktehniku” tomēr ir siltas un gaišas?
Lai cik noziedzīga bija komunistiskā ideoloģija, lai cik nejēdzīga un dumja bija padomju kārtība, cilvēkiem bija iespēja rīkoties pēc savas sirdsapziņas un paveikt arī kaut ko vērtīgu, paliekošu sabiedrības labā. Tam vajadzēja prāta gudrību, darba tikumu un zemnieku viltību. Tādi cilvēki ”Lauktehnikā” bija, un viņi bija uzņēmuma galvenā vērtība.
„Lauktehnikas” tradīcija bija jebkurā darbā izgudrot kaut ko jaunu. Katra mašīna, ierīce vai mehānisms, auto vai traktortehnika, sevišķi, ja tās niķojās vai salūza, prasīja radošu pieeju, izdomu, sapratni un mīlestību. Jau kopš senajiem MTS laikiem mehanizatori, traktoristi, autovadītāji vienā vārdā „mehi” vai „melnie” bija pirmie puiši apkārtnē. Viņi ne tikai sapratās ar tehniku, viņi muzicēja, dziedāja, dancoja, sportoja, priecājās, ballējās un uzdzīvoja… Viņiem apkārt vienmēr bija skaistas un saprotošas meitenes.
„Lauktehnikai” pārmeta, kas mēs pietiekoši nespējam tehniski nodrošināt ačgārno melu un bezatbildības sistēmu. Jo vairāk no mums prasīja, jo vairāk mēs attīstījāmies. Vai tagad no visa tā ir palicis pāri kaut kas derīgs, paliekošs?
Galvenā vērtība – cilvēki tagad ir pazīstami uzņēmēji, speciālisti, pašvaldības un valsts iestāžu darbinieki.
„Lauktehnikas” celtās dzīvojamās mājas ir kvalitatīvas kā vairums pilsētā.
Ražošanas ēkas atradušas jaunus saimniekus, jaunu pielietojumu. Sekmīgi attīstās SIA „Ošukalns”, SIA „Hektors”, SIA ”Marteks” u.c.
Sporta namā var rīkot starptautiskiem noteikumiem atbilstošas sacensības basketbolā, rokas bumbā un volejbolā.
Jau vairākus gadu desmitus turpinās „Lauktehnikas” iesāktās sporta tradīcijas: pusstundas skrējiens un skrējiens apkārt Radžu ūdenskrātuvei.
„Lauktehnikas” autosportistu Daiņa Ģēģera, Zigmunda Daščora, Jāzepa Grebeža, Modra Sviļa, Aigara Nitiša u.c. panākumus Latvijas mērogā, tagad Eiropas līmenī turpina Mārtiņš Svilis un Reinis Nitišs.
Pie Sporta nama vēl aizvien stāv Ainas Karlsones un Josifa Kačanovska iecerētā dubultsešskaldņu kolona ar metāla veidotu uzrakstu „Lauktehnika”.

 
 

Birkas: , , ,

AUTOKROSA EKIPĀŽA D.ĢĒĢERS – E.UNGURS (stāsta Jānis Kalniņš)

Katru pavasari partija un valdība enerģiski vadīja lauku darbus pretī jaunai rekordražai. Kādā pirmdienas sanāksmē rajona partijas komitejā atklājās bezmaz vai sabotāža – pēc operatīvās izejamo dienu dežurantu štāba informācijas Mežārē no ierindas izgājusi gandrīz puse traktoru!
Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks Egils Ungurs izcili indīgus, aizvainojošus un iznīcinošus vārdus veltīja savam galvenajam inženierim un, protams, „Lauktehnikai”. Partijas pirmais biedrs pieminēja Ļeņina un mātes vārdus.
„Lauktehnikas” pārvaldnieks Dainis Ģēģers kala dzelzi, kamēr tā karsta. Palūdza Unguru iesēsties pie sevis volgā, pats pie stūres, motors ierēcās, riepas kauca, dūmi nogriezās un pazuda Mežāres virzienā.
Tika sameklēti visi „salūzušie” traktori un uzklausītas vaimanas par rezerves daļu trūkumu. Tehnisko zinātņu kandidātam Ģēģeram „pufaiku” ausīs iebāzt neizdevās. Pats ķērās pie atslēgām un kloķiem, ja traktorists neprata vai bija nelietojams. Drīz visa tehnika”rūca”.
Sporta meistars autobraukšanā Ģēģers pa izjukušajiem ceļiem demonstrēja Unguram visu savu prasmi.
Par šo notikumu uzzinājām no Ģēģera šofera Ēvalda Robežnieka. Volga bija vesela, bet dubļos līdz jumtam, viens miglas lukturis karājās vados. Ungurs, neteicis ne vārda, izkāpis no mašīnas, bāls aizstreipuļojis uz savu kantori.
Izrādījās, ka iepriekšējā dienā bijušas pareizticīgo Lieldienas.
Turpmāks Ungurs sarunās par „Lauktehniku” pievaldīja savu aso mēli.

 
 

Birkas: , , , ,

DAINIS ĢĒĢERS (stāsta Jānis Kalniņš)

Ja iedomājamies par Jēkabpils „Lauktehniku”, tad vispirms tie ir divi cilvēki – simbols (seja) veselu pusgadsimtu Pēteris Lapiņš un uzņēmuma dzinējspēks Dainis Ģēģers.
Kad ap 1970. gadu Dainis Ģēģers kļuva par „Lauktehnikas” galveno inženieri, viņam bija tikai 24 gadi, viņš vēl mācījās neklātienē RPI (Rīgas Politehniskajā institūtā). Rīgas priekšniecībai bija cits kandidāts, bet toreizējais pārvaldnieks Arnis Osītis pārliecināja, ka D. Ģēģers jau, vairākus gadus strādājot par tehnikas inspektoru un vecāko inženieri kontrolieri, būs piemērotāks un nekļūdījās.
D. Ģēģers sekmīgi pabeidza augstskolas studijas, ieguva inženiera kvalifikāciju, nekavējoties neklātienē turpināja mācības aspirantūrā, veica zinātniskus pētījumus, aizstāvēja disertāciju un ieguva tehnisko zinātņu kandidāta nosaukumu, kas vēlāk tika pielīdzināts tehnisko zinātņu doktora grādam.
Drīz vien viņš tika iecelts par pārvaldnieku, viņa vadībā „Lauktehnika” strauji attīstījās. Notika vērienīga celtniecība, ražošanas pilnveidošanās, balstoties uz zinātniski – tehniskiem sasniegumiem. „Lauktehnika” burtiski uzplauka, sasniedza savus ziedu laikus. Kā Dainis Ģēģers to panāca? Katram, kas strādāja viņa vadībā, ir savs vērtējums. Iespējams – atšķirīgs.
Viens no viņa principiem bija censties paveikt neiespējamo, prasīt no padotajiem – tad ir garantija, ka tiks izpildīts iespējamais. Vēl viņš atzina, ka bieži nākas izvēlēties ātrāko, bet grūtāko un riskantāko ceļu mērķa sasniegšanai, līdzīgi kā sānslīdi autosportā. „Lauktehnikas” attīstība un sasniegumi ražošanā, darbā, kultūrā, sportā un sadzīvē bija acīmredzami un atzinīgi novērtēti ar neskaitāmiem ceļojošajiem Sarkanajiem karogiem.
Mazāka izpratne bija par D.Ģēģera zinātnisko darbību. Tas arī saprotams, jo ar to bija saistīts šaurāks „Lauktehnikas” speciālistu loks. Disertācijas tēma bija mašīnu un traktoru detaļu mazgāšanas – attīrīšanas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana. Darbu vadīja nozares Vissavienības zinātniski pētnieciskais institūts (GOSNITI) Maskavā un Minskas zinātniski pētnieciskais institūts. Tika izmantots Jēkabpils „Lauktehnikas” pieredze kāpurķēžu traktoru T-74, dzinēju D-37, autotraktoru elektroiekārtu u.c. detaļu mazgāšanā un attīrīšanā, salīdzinātas esošās mazgāšanas metodes ar smidzināšanu, iegremdēšanu mazgāšanas šķīdumā ar dzenskrūvju aktivizāciju u.c. Tika veikti pētījumi sevišķi noturīgu netīrumu, piemēram, piedegušu smērvielu attīrīšanai, aktivizējot mazgāšanas šķīdumu ar turbolences strūklām. „Lauktehnikai” tika arī nozīmīgs praktisks labums. Maskavas institūts GOSNITI finansēja jaunās tehnikas ieviešanu, kas saistīta ar zinātniskajiem pētījumiem, tajā skaitā mazgājamās mašīnas T-74 korpusā un Elektrocehā. Es (Jānis Klaniņš) divas reizes gadā braucu uz Maskavu, lai slēgtu līgumus un atskaitītos par paveikto. Ieguvām papildus naudu jaunās tehnikas ieviešanai, līdzīgi kā tagad par ES projektiem. Galvenie izpildītāji bija Nestandarta tehnoloģisko iekārtu izgatavošanas ceha speciālisti Pētera Lapiņa vēlāk Ināra Gailīša vadībā. Pēc disertācijas aizstāvēšanas D. Ģēģers „Lauktehnikā” sarīkoja iepazīstināšanu ar savu darbu un pateicās kolektīvam par līdzdarbību zinātnes laukā.
Augstākā atzinība Jēkabpils „Lauktehnikai” bija delegāta izvirzīšana uz Vissavienības Zinātniski tehnisko biedrību kongresu Maskavā, lielā Kremļa pilī 1988. gadā.

 
 

Birkas: , , ,

ELMĀRS ANTONS (stāsta Jānis Kalniņš)

Kaut kad 1970.-1975. gados tika veikta aptauja par Jēkabpils rajona populārāko sportistu. Vienādu balsu skaitu ieguva svarcēlājs Valdis Alksnītis un „Lauktehnikas” artēzisko aku meistars Elmārs Antons – pēckara Latvijas čempions tāllēkšanā, vispusīgs sportists, vietējā mēroga zvaigzne daudzos sporta veidos un disciplīnās. Taču lielāko atpazīstamību viņš izpelnījās ar saviem jokiem, stāstījumiem un izdarībām.
Latvijas čempionātā, stājoties uz starta 100 metru finālskrējienā, viņš esot palūdzi saviem sāncenšiem: „Es nesaprotu, kā es pēc starta lieku papēžus, uz iekšu vai uz āru? Lūdzu, paskatieties jums no aizmugures būs labāk redzams!”
Jau solīdā pirmspensijas vecumā viņa „kroņa” numurs bija izaicināt uz galda tenisa spēli kādu jaunekli un to apspēlēt, sēžot uz ķeblīša.
Kad ap 1968. gadu toreizējais pārvaldnieks un ekonomiste „nogrieza” 10 rubļu piemaksu mēnesī par sporta dzīves vadīšanu, viņš pārtrauca sportistu organizēšanu, sacīdams:” Man gadā par 120 rubļiem sanāca jauns uzvalciņš, cilvēkiem prieks un veselība, bet viņiem jau savas mīkstās sēžamvietas svarīgākas.”
Sportā un kāršu spēlē gūtais rūdījums palīdzēja viņam nesamulst un nepadoties pat konfliktā ar tik prasīgu pārvaldnieku kā Dainis Ģēģers. E.Antons ar saviem vīriem jau sestdienā pēc avārijas izsaukuma bija, nodrošinājuši ūdens apgādi kādā fermā, un uzskatīja, ka D.Ģēģera prasība turpināt strādāt vēl arī svētdien ir nepamatota. Tā būtu tikai izrādīšanās rajona vadības un partijas komitejas priekšā. Saruna noslēdzās asi. D.Ģēģers: „Ja tā, tad tūlīt rakstiet atlūgumu!” E.Antons: „Pārvaldniek, kāpēc man jāraksta? Rakstiet jūs pavēli!”
Nerakstīja neviens

 
 

Birkas: , ,