RSS

Category Archives: Dzintarzeme Jēkabpilī

Ievietoti stāsti, atmiņas par Dzintarzemi un tās ļaudīm. Dzintarzeme – daļa no pilsētas teritorijas. Agrāk dokumentos minēta ar šādu nosaukumu.

Par Dzintarzemes stāstiem un “Dzintarzemes ļaužu saietu”.

Kalveršu ģimenes arhīva foto

Kalveršu ģimenes arhīva foto

2014. gada 5. jūlijā Jēkabpils pilsētas svētku ietvaros Jēkabpils Valsts ģimnāzijas sporta zālē (Blaumaņa ielā 27) notika “Dzintarzemes ļaužu saiets”. Tas bija stāstu pasākums, veltīts vienai pilsētas teritorijai, agrāk dēvētai par Dzintarzemi. Mērķis – iepazīstināt iedzīvotājus ar šīs vietas vēsturi. Lai tas viss taptu, tika apzinātas dzimtas, kas vairākus gadu desmitus dzīvojušas šajā vietā. Cilvēki uzticēja savas dzimtas stāstus, fotogrāfijas un dokumentus. Daļa no tiem tika ietverti stāstījumā, ko Jēkabpils pilsētas bibliotēkas darbinieki izstāstīja visiem “Dzintarzemes ļaužu saieta” dalībniekiem.
Turpmākajā tekstā (sadaļā “Dzintarzemē dzirdētais”) atspoguļojas Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītājas Renātes Lenšas uzruna un apkopotā informācija par Dzintarzemes pievienošanu Jēkabpils teritorijai un dzīvi Dzintarzemē dažādos laikos.
Stastu bibliotekas_LV_mazais

Advertisements
 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , , ,

Ievads Dzintarzemes stāstiem.

Labdien, kaimiņi, draugi, kolēģi, labdien, jēkabpilieši!
Labdien Dzintarzemes ļaudis, ar kuriem iepazinos pavisam nesen, klausīdamās Jūsu stāstos, kopā ar jums šķirstīdama albumus un gadiem slēptos dokumentus. Paldies, ka mums uzticējāties, uzklausījāt, un lielākais paldies, ka atvērāt savas sirdis, uzticējāt atmiņas un atnācāt uz šo pasākumu ar gadu gadiem glabātām ģimenes relikvijām.
Mana bērnība pagāja izsūtīto mājā. Tante Ģenīte, kura reizēm mani pieskatīja, man pasakas nelasīja. Bet viņas istabiņā, kā daudzās Dzintarzemes mājās, agrāk goda vietā pie svētbildēm un lūgšanu grāmatas uz mazā galdiņa, vienmēr pārklāta ar žilbinošu baltu galdautu, stāvēja Sibīrijas ceļus izstaigājis albums.
Manā bērnībā pasaku vietā bija cilvēku likteņstāsti. Tā es izstaigāju tantītes un Jāzepa onkuļa dzīves ceļu, bet starp rūpīgi sarindotajām fotogrāfijām palika baisi noslēpumi. Nevarēju saprast, kāpēc, tik rūpīgi glabātajā albumā, kā mūžīgi nedzīstošas rētas vietām palikušas vien izplēsto fotogrāfiju skrandas. Par to prasīt nevarēja, tad Ģenītes skatiens aizslīdēja projām un viņa neko neteica. Nedrīkstēja prasīt arī par skaisto bildi ar Jungu ģimeni. Tepat pie mežiņa fotografētu, skaistu, trīs bērnu ģimeni, vasarīgās, baltās drānās, pie lauku radiem atbraukušus rādīt tikko nopirkto limuzīnu. Laimīgi! Tantīte saknieba lūpas un vien noteica: „Beja lobi cilvēki.”
Klausoties Jūsu stāstos, izstaigāju visu mūsu valsts vēsturi. Gara acīm redzu, kā Edvīna Zeļenko vecāmāte Lizete Skuntsberga ar savām māsām no Jēkabmiesta dodas uz Krišjāņa Valdemāra Novgorodas guberņā izveidoto latviešu koloniju, kur pie saimniekiem sapelna naudu. Atgriezusies Jēkabpilī, var no pareizticīgo baznīcas iznomāt zemes pleķīti un uzbūvēt nelielu mājiņu, ko Brīvvalsts laikā par simts latiem izpirkusi īpašumā.
Revolūcijas elpa skārusi arī Dzintarzemes ģimenes. Šeit palikušie gaidījuši savus dēlus un tēvus no Krievijas pārnākam, no streļķiem. Bija labi karotāji un savu māju saimnieki. Stingri tēvi. Nevar neminēt, ka tepat netālu ir trīs latvju strēlnieki, kas revolūcijas gados sargājuši pašu Ļeņinu – kalējs Lejiņš, no Blaumaņa ielas, Pēteris Ezerietis no Lauku ielas un Henrijs Grāvītis, kurš streļķos gan aizgājis no Sēlpils puses, bet lielu daļu savas dzīves tepat netālu nodzīvojis – Brīvības ielā.
Redzu Ozolu ģimenes tēvu, kurš tepat Brīvības ielā Latvijas brīvvalsts gados, knapinot santīmu pie santīma. uzceļ skaistu, gaišu ķieģeļu māju. Ģimenes turīgas nākotnes simbolu. Tajā tika ieliktas visas nākotnes cerības. Sirds neizturēja, kad māju nacionalizēja komunisti un ģimeni no tās izdzina. Mierinājums tika rasts Daugavā!
Ir sāpe, ko neizsāpēt mūža garumā un asaras, kuras nekad neizraudāt. Karu salauzti likteņi. Izpostītas ģimenes. Nekad neiepazīti vecāki. Jautājums dzīves garumā: kā būtu, ja nu tomēr…? Mēs iepazināmies ar Maiju Ražinsku un uzklausījām stāstu par viņas tēvu Voldemāru.

Ražinsku ģimenes arhīva foto

Ražinsku ģimenes arhīva foto

Nav citu atmiņu, kā vien vecāsmātes stāstītās un pāris fotogrāfijas. Viņš bija dienējis Latgales artilērijas pulkā, vēlāk tēvs Aleksandrs dēlu apmācījis kurpnieka amatā un Voldemārs strādājis pilsētas centrā. Apņēmis sievu. Un tad nāca vācu laiki. Jauni puiši, draugi vairākās mašīnās braukuši uz Viesīti.. Laukmalē salūzusi kāda no mašīnām. Puiši izkāpuši. Kamēr tiek remontēts, aizgājuši aprunāties ar siena krāvējiem. Pēc pusgada, 14. februārī visi tikuši arestēti, ar apsūdzību, ka braukuši karot pret vāciešiem, tas no siena krāvēju iesnieguma. No Salaspils nometnes neviens no puišiem neatgriezās. Maija piedzima 11. februārī, divas dienas pirms tēva aresta. Māte nevarēja samierināties ar notikušo un tikko piedzimušo meitiņu atstāja audzināt vecmammai. Tā nu mātes un meitas dzīve še pat Jēkabpilī ritējusi blakus, kā divām svešiniecēm. Maija Ražinska mantojusi Ražinsku īpašumus, ko vecāmāte Latvijas laikā izpirkusi par simts latiem. Ģimene nākusi no Brodiem.
Uzklausījām Sarmītes Šumas dzimtas stāstu. Vectēvs Pēteris Kriškāns dienējis cara armijā Austrumsibīrijas bataljonā. Strēlnieks.
Pēteris Kriškāns. Sarmītes Šumas arhīva foto

Pēteris Kriškāns. Sarmītes Šumas arhīva foto

Piedalījies Japānas karā un kā izcils karavīrs 1905. gadā atvaļināts. Braucot mājās, saklausījies, ka, Amerikā tiekot pie bagātības, rokot zeltu, un abi ar brāli Džonu devušies meklēt savu bagātību. Kā nu tur gājis, kā nē, tādu stāstu dzimtā nav, bet no Amerikas abi brāļi atgriežas ar labu naudu. Pēteris noprec Alīnu no Dignājas pagasta. Tā kā jaunā sieva Aknīstes muižā dzīvot negrib, tad nepērk muižu, bet gan māju Jēkabpilī, jo no šejienes līdz vecāku mājām sieva var arī kājām noiet. Pēterim divi dēli. Kad vecākajam Jānim jāiet saņemt padomju pasi, pēc vairākiem aicinājumiem aizgājis, paziņo, ka šo varu neatzīst un pasi neņems. Par to Sibīrija. Jaunākajam dēlam pret padomju varu cita attieksme un komunismu ceļ padomju triecienceltnēs plašajā Savienībā.
“Leonora”. Kurš gan nav dzirdējis šo dziesmu Žorža Siksnas izpildījumā? Vai zināt, ka tā veltīta jēkabpilietei Eleonorai Zvejniecei, tepat no Zaļās ielas, komponista Grigorija Zilvera klavieru privātskolotājai?
Eleonora Lepiksone precējusies ar Daugavpils apgabaltiesas tiesnesi Antonu Baško. Mācījusies konservatorijā, strādāja par mūzikas skolotāju. Ar vīru braukusi uz pieņemšanām pie valsts prezidenta Ulmaņa.
Eleonora Zvejniece. Ivara Baško arhīva foto

Eleonora Zvejniece. Ivara Baško arhīva foto

Kad Latvijā sākas padomju laiki, vīrs paliek amatā, jo viņam simpatizē jaunā vara un vēlāk līdz ar padomju armiju Antons Baško atkāpjas uz Krieviju, kur krīt kaujās pie Ļeņingradas. Eleonora paliek Latvijā, lai uzturētu dēlu un vecomāti, kara laikā strādā par vācu valodas tulku. Kad atgriežas sarkanie, Eleonoru izsauc čeka, pratina, kā viņa varējusi strādāt pie vāciešiem, ja viņas vīrs kritis karā par dzimteni. Stāsts par ģimenes uzturēšanu nav ticis uzskatīts par pietiekošu iemeslu. Izmeklētājs esot vaicājis, vai tad viņa nevarēja kā Zoja Kosmodemjanska savu bērnu pamest, tā teikt, upurēt dzimtenes labā. Uz ko Eleonora atbildējusi ar sašutumu, ka viņa dzimtenes dēļ savu bērnu netaisās upurēt, un iespļāvusi izmeklētājam sejā. 1945. gadā Eleonoru apcietināja par dzimtenes nodevību un viņa nokļuva Vorkutā ogļu raktuvēs. Tur bija daudz inteliģences no visas Padomju Savienības. Ieslodzītos iesaistīja valsts svētku svinībās. Tā Eleonorai tika dota iespēja nodemonstrēt savu skaisto, spēcīgo balsi. Pēc koncerta viņa tiek ieskaitīta darbā Vorkutas operas teātrī, kur trupā gandrīz visi ieslodzītie. Lēģeri viņa iepazīstas ar Zvejnieku, apprecas, un, tā kā viņš ir no šīs puses, tad ģimene nolemj dzīvot Jēkabpilī.
Eleonora Zvejniece ilgus gadus strādā Oškalna kultūras namā par māksliniecisko vadītāju un pasniedz klavierspēles privātstundas.
Gandrīz katrā Dzintarzemes mājā, kurā vēl saimnieko īpašnieku dzimtas, ir nesadzijušas varu, karu, likteņu nodarītās pārestības. Un ik paaudzē, sākot no jauna, mīt cerība, ka šoreiz viss būs citādāk. Un stāsti beidzas ar … un tad nāca citi laiki! Bet nu turpmāk visu pēc kārtas….

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , , , , , , , , ,

Dzintarzemes iekļaušana pilsētas teritorijā.

Dibinot Jēkabpils pilsētu 1670. gadā, hercogs Jēkabs tai piešķīra samēra plašas robežas. Tā, kā šīs zemes kādam agrāk bija piederējušas, radās nepārtraukti strīdi ar apkārtnes muižniekiem, kuri mēģināja uz pilsētas zemes nomitināt savus dzimtļaudis. Tikai pēc trīsdesmit gadiem stingras robežas tika noteiktas ar aktu. Un tikai simts gadus vēlāk šeit drīkstēja apmesties arī latvieši. Tālāk sākās zemnieku lauki ar klejojošu smiltāju. No tagadējā Jaunā meža (kapu teritorija un mežs aiz tiem), kā arī kapiem toreiz vēl nebija miņas. Dzintarzemes robežās bijušas četras lauku mājas un Kapču krogs Brīvības un Zvanītāja ielu krustojumā.

Kalpaka laukums.

Kalpaka laukums.

Starp pilsētas un lauku iedzīvotājiem bijuši patstāvīgi strīdi un pat sadursmes, jo pilsētnieku lopi un zirgi, īpaši cūkas, postījuši zemnieku tīrumus. Uz biežo sūdzību pamata hercogs Pēteris Bīrons bija spiests pieņemt kādu lēmumu. Tika nodibināta neitrāla josla, tagadējais Strūves parks, Kalpaka laukums un tālāk līdz Jaunajam mežam. Šī josla tika pamesta atmatā un to apbūvēt nebija brīv. Tur ganījās kazas, zirgi, rakņājās cūkas un tika ierīkotas arī māla bedres. Kad pilsētā par maģistrāta sekretāru ap 1820. gadu nāca enerģiskais Klauss, tas panāca, ka apstādīja ar kociņiem Strūves parku, agrāk dēvētu par Pilsētas, Puškina parku vai Kroņa dārzu. Klauss panāca, ka valsts klaušu kārtā apsēja un apstādīja smiltāju, kur tagad Jaunais mežs. Vēlākos gados, kad Jēkabpilī stāvēja karaspēka nodaļas, Dzintarzeme un daļa pagasta zemes tika izlietotas par poligonu artilēristiem un apmācības laukumu sapieriem un pontona bataljona karavīriem. Pulvera pagrabu pazīmes pauguru veidā pilsētas kapos un ap tiem bija manāmas vēl ilgi. Daugavas krastā aiz Vilka mājas pie krācēm pacēlās melnās kara noliktavas. Pēc karaspēka pārvietošanas poligonu 1869. gadā uz agrārās reformas likuma pamata sadalīja. Daļu piešķīra pagasta zemturiem, daļu divām pareizticīgo draudzēm, jo tā laika Salas pagasta skrīveris atteicās no zemes, izteikdamies, ka skrīverim jau zeme par apgrūtināšanu. Vēlākos laikos pareizticīgo zemes tautā sauca par mācītājzemēm. Piedevām pareizticīgajiem tika piešķirta arī Māla kalna pusmuiža (7 km no pilsētas) un folvarks (lauksaimniecībai paredzētu ēku komplekss) pie Pelītes upes.
Šajā laikā uz Dzintarzemes bija tikai dažas zemnieku mājas, Kapču krogs un Salas pagasta nams, kuru kopā ar zemi rentēja Melkerts, bet pēc tā nošaušanas ap 1885. gadu Bikšs – Salas pagasta skrīveris. Salas pagasts 1925. gadā tika pārdēvēts par Ābeļu pagastu, bet padomju gados izveidoja Ābeļu, Ezera un Salas ciema padomi. Mācītājzemi strauji apbūvēja, te arī veidojās pilsētas latvietības kodols. 1845. gada Vidzemes latviešu zemnieki sāka pāriet pareizticībā. Tā kā Vidzemē pareizticīgo baznīcas bija tikai Rīgā un Cēsīs, tad latviešu zemnieki no dažādām Vidzemes vietām lielā skaitā devās uz Jēkabpili, kur bija veselas trīs pareizticīgo baznīcas. 1861. gadā brīvlaišanu piedzīvoja arī Latgales zemnieki. Tad nu tie tepat no Aizdaugavas – Krustpils pagasta, lielā skaitā arī ieplūda Jakobštadtē.
Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikas strādnieki

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikas strādnieki

Pareizticīgo garīdzniecība sāka iznomāt nelielus gabaliņus apbūvei, slēdzot līgumus uz 12 gadiem. Īsi pirms Pirmā pasaules kara Dzintarzeme piedzīvoja savu uzplaukumu. Te tika uzceltas divas stīgu instrumentu fabrikas – Kugrēna (bijušajā konservu fabrikas teritorijā) un brāļu Kārļa un Jāņa Lesu mūzikas instrumentu fabrika, kas apgādāja Krievzemi ar stīgu instrumentiem. Blakus brāļi Lesi uzcēla tvaika dzirnavas (Jēkabpils stadiona teritorija), kur ne tikai mala miltus, bet apstrādāja arī vilnu. Kugrēna un Lešu fabrikā un dzirnavās tika nodarbināti vairāk nekā pustūkstotis strādnieku. Iepretim fabrikām izveidojās vesels strādnieku ciemats ko sauca par „Krasnaja gorka”.
Spodras Purviņas vadītajās mazpulka ekspedīcijās vēl sastapti ļaudis, kas atcerējās, kā tapa strādnieku ciemats.
Plūdi Blaumaņa ielā. Ilmāra Mārāna arhīva foto

Plūdi Blaumaņa ielā. Ilmāra Mārāna arhīva foto

Māzere Marta, dzimusi 1908. gadā, no Gulbju ielas, kura tur dzimusi un augusi, atminējās, ka Krasnajā gorkā bijušas mazas būdiņas, kas ar laiku nojauktas. Edvīns Zeļenko stāstīja, ka radu mājeli bija jānojauc, jo tā stipri cietusi plūdos.
Bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša, izjautājot ļaudis, uzzināja: domājams, nosaukums radies revolucionāri noskaņoto šīs apdzīvotās vietas iemītnieku dēļ. Taču aizdomīgi, ka ikvienā Latvijas pilsētā, kurā ir pareizticīgie, ir vietas, ko sauc Krasna Gorka. Uzzināju, ka Krasna gorka ir krievu tautas svētki, jautrības svētki ar masku gājieniem un kumēdiņiem. Svētkos tāpat kā Lieldienās krāso olas, uzdzīvo, dzied un lustējas. Tie simbolizē arī puišu un meiteņu tikšanos, jo pavasaris – jaunas dzīves sākums visai dabai. Puišu un meiteņu tikšanās un rotaļāšanās notiek dabā un pirmās no sniega atsvabinās nokalnes. No tā arī Krasna- tulkojot – skaista, tātad skaistais kalns. Šai dienā parasti ielāgoja kāzu rīkošanu. Ir krievu ticējums, ka tie, kuri precas Krasnās gorkas svētku laikā, mūžam nešķiras.
Vietu, kuru man norādījuši par Krasno gorku Dzintarzemes cilvēki, raksturo skaista Daugavas nokalnīte. Domāju, vēlākos gados, kad Lesu un Kugrēna strādnieki sāka izvirzīt sociālās prasības un dibināt revolucionāru apvienības, šīs nosaukumus ieguva citu jēgu. Katrā ziņā oficiālajos dokumentos šādu nosaukumu bibliotēkas darbinieki nav atraduši.
Dzintarzemi pilsētas teritorijā ieskaita tikai Latvijas valsts pirmajos gados. 1922. gadā ar lielām cīņām pilsētas pašvaldību vēlēšanu laikā, kā tolaik raksta, „sakarsētā atmosfērā”, tiek pieprasīta strādnieku dzīvojamā rajonu iekļaušana pilsētas teritorijā. Jēkabmiesta turīgākie pilsoņi nekādi negribēja pieļaut nabadzīgās Dzintarzemes pievienošanu pilsētai, apzinoties, ka no šejienes nāks daudzie trūkumcietēji, zemāko tautas slānu vēlētāju masa, kas lielā mērā varēs iespaidot pilsētas domes sastāvu un pilsētas saimniecību. Tomēr ar Iekšlietu ministrijas 1923. gada 14. aprīļa rezolūciju apstiprina pilsētas domes un pilngadīgo iedzīvotāju vairākuma prasīto Jēkabmiesta pilsētas administratīvo robežu šādi: sākot no valsts Jaunā meža pie līdzšinējām pilsētas robežām, robeža iet gar kapsētām un Jāņa Kugrena un brāļu Lesu gruntsgabaliem, ieslēdzot pēdējos un kapsētas pilsētas administratīvajās robežās, un tad, pa tā sauktās zaldātu zemes un zvanītāju saimniecības robežām līdz Daugavas vidum, ieslēdzot pilsētas administratīvās robežās visu bijušo pareizticīgo baznīcas zemi.

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , , , ,

Revolucinārā kustība Jēkabpilī.

Jēkabpilī bija samērā liels rūpniecībā nodarbināto skaits un revolucionārā kustība pilsētā sāka izplatīties jau pirms 1905. gada. Vēl 1903. gadā Jēkabpilī nodibinājās jauniešu pulciņš, kurā piedalījās darba jaunatne, vietējās tirdzniecības skolas un citu skolu vecākie skolēni. Tas izveidojās par sociāldemokrātisku pulciņu “Gaisma”.
Rīgas Politehniskā institūta studenti, atbraucot uz Jēkabpili, šad tad atveda sev līdzi arī proklamācijas. Tad pulciņa “Gaisma” biedrus iemācīja rīkoties ar hektogrāfu, un skrejlapiņas ar parakstu “LSPSR vietējā komiteja” sāka iespiest uz vietas Dzintarzemē, izklāstot tajās arī vietējos apstākļus.
Plašu vērienu revolucionārā kustība Jēkabpilī pieņēma 1905. gada rudenī. No iestādēm iznesa cara ģīmetnes, izšāva acis un pēc tam sadedzināja laukumā pie pilsētas dārza (tagadējā Kalpaka laukumā). Pēc Kurzemes gubernatora ziņojuma, Jēkabpils gada beigās atradusies revolucionāru rokās. Tepat, Dzintarzemē 1905. gada 13. decembrī Salas pagasta namā, tagad Bērnu un jauniešu centra telpās, notika vietējās organizācijas “Gaisma” konference. Gūto panākumu reibonī sanāksmes dalībnieki nebija izlikuši sardzi. Neviens nepamanīja, ka no Krustpils puses pāri Daugavai pārcēlās zaldātu rota un ielenca namu.
Četriem biedriem izdevās izbēgt, bet visus pārējos 19 dalībniekus arestēja un ieslodzīja cietumā. Pratināšana turpinājās gausi, arestētie uzzināja, ka prokurors ir uzpērkams, savāca dažus simtus un, piekukuļojot prokuroru, izkļuva brīvībā. Kad gada beigās no Krustpils pienāca lielākas soda ekspedīcijas vienības, galvenie revolucionārās kustības dalībnieki jau bija paspējuši Jēkabpili atstāt. 1906. gadā ar lauku kara tiesas lēmumu uz nāvi notiesāja Minkeviču un brāļus Veigurus, kurus tai pašā dienā nošāva mežmalā aiz pilsētas kapiem pie Pelītes upes.
Revolūcijas uzplūdu gados, 1912. gadā Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikā, kur darba laiks bija 12 stundu dienā, izcēlās streiks. Izmantojot streika norisi, kreisi orientētie fabrikas strādnieki noorganizēja gājienu ar sarkanu karogu uz pilsētas centru. Izdalīja proklamācijas un dziedāja revolucionāras dziesmas. Policija veica kratīšanas, septiņus strādniekus arestēja un notiesāja uz trīs mēnešiem ieslodzījumā. Citiem draudēja ar vairāku gadu izsūtījumu administratīvā kārtā uz ziemeļu guberņām. Piecdesmit strādniekus atbrīvoja no darba.
Pirmās brīvvalsts laikā Dzintarzemes jaunieši iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskājā Strādnieku partijā. Vēlāk arī Bruno Kalniņa veidotajā pusmilitārajā LSDSP sporta organizācijā “Strādnieku Sports un Sargs”. Tautā sauktu par “siseņiem”.
Pēc Zinaīdas Šaldas kundzes stāstītā viņas brālis Nikolajs Spačkovs arī bijis šīs organizācijas biedrs. Jaunieši tikušies tepat pāri ielai – Blaumaņa ielā Ošiņu mājā, bet sporta treniņi un sacensības notikušas Kungu ielā.
Nikolajs Spačkovs, dzimis 1913. gada 5. maijā, bija Vasīlija un Matildes Spačkovu dēls.

Nikolajs Spačkovs. Zinaīdas Šaldas arhīva foto

Nikolajs Spačkovs. Zinaīdas Šaldas arhīva foto

Tēvs Vasīlijs savulaik esot mācījies par aptiekāru, bet neesot nolicis gala eksāmenu, jo kādam medikamentam zinājis vien latīnisko nosaukumu. Tā kā bijuši vācu laiki, tad par vācu nosaukuma nezināšanu diplomu nav dabūjis. Māte Matilde bijusi mācīta šuvēja ar bagātām kundēm. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējusies kopā ar pārējiem jēkabpiliešiem uz Harkovu un tēvs Rževas stacijā kalpojis par ierēdni. Pēc atgriešanās Jēkabpilī vecāku ģimene izjukusi. Harkovā pavadītais laiks mazajam zēnam ielicis pamatus krievu valodas zināšanām, kas vēlākos gados noderējis. Nikolajs beidzis Jēkabpils komercskolu, specializējies grāmatvedībā. Pēc skolas beigšanas gadu dienējis 12.Bauskas kājnieku pulkā.
Nākuši Ulmaņlaiki, še uz vietas sociāldemokrātam darbu Nikolajam Spačkovam dabūt nav izdevies. Kādu laiku strādājis par krāvēju fabrikā „Bekon Eksports” un gumijas fabrikā „Varonis” Rīgā. Ienākot padomju karaspēkam, atgriezies Jēkabpilī, 1940. gadā iestājies milicijas dienestā. Kādu dienu Nikolajs no darba nepārnāca. Esot gan atnācis darbabiedrs, brīdināt māti par to, ka dēls aizkavēsies. Bet dēls nepārnāca nekad. 1941. gada 30. janvārī Rīgā Nikolaju Spačkovu arestēja. Viņš tiek sodīts kā Latvijas valsts politpārvaldes slepenais policijas aģents „par aktīvu darbību pret padomju varu”. Kara tribunāls piesprieda desmit gadus ieslodzījuma. Izvests uz Padomju Savienību uz Sverdlovskas apgabala Kamenskas – Uraļsku Krasnaja Gorku.
Un te pēdējā zīmīte mātei:
“Kad saņemsiet šo zīmīti, viss jau būs beidzies. Biedri, ierakstiet datumu, kad viss beidzās.
1946. gada 14. novembrī 10 no rīta mūsu biedrs Nikolajs Spačkovs Vasīlija dēls miris no plaušu tuberkulozes un bada. Raksta viņa biedrs Francevs Vasiļjevičs Terentjevs.”

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , , , , , , ,

Dzintarzemes plostnieki.

Leģendām un nostāstiem apvītais plostnieka amats ar romantisku vakarēšanu pie ugunskura un saldsērām dziesmām par daiļavām un dzimteni patiesībā bija sūrs, fiziski smags un bīstams.
Plostniekiem jāprot ne vien ar skaļām dziesmām birdināt ievu ziedus Daugavā, vai izdzert divus litrus alus vienā paņēmienā, bet arī cilāt smago plosta airi jeb drigalku un izturēt pavasara aukstās naktis plānajā būdā uz plosta. No smagā aira cilāšanas viņš kļūst stiprs kā lācis, no vēja un saules – tumšs kā moris. Nieks viņam ar vienu roku ievilkt laivā 120 kg smago dzelzs enkuru vai iztriekt no nomales kroga 12 dīkdieņus.”
Plostus sēja no priedēm un eglēm, pa starpām iesienot ātri grimstošo bērzu. Daugavas plosti sastāvēja no 6-8 posmiem jeb plenicām, kas cita aiz citas virzījās pa upi kā vilciens ar vagoniem un bija līdz pat 70 metrus gari.

Daugavas plostnieki

Daugavas plostnieki

Lielākajās upēs plostus pludināja karavānās, pa 10-11 plostiem vienā reizē.
Vajadzēja sarunāt un nolīgt vismaz 10 pieredzējušus plostniekus – stūrmaņus jeb korņikus. Labākā līkopu vieta bija krogs. Kad potenciālie kandidāti bija sasaukti kopā, tika uzlikts brandavīns, tad noslēgti līgumi. Savukārt korņikiem vēl vajadzēja sameklēt sev 2-3 palīgus jeb malačus. Reizēm malača vietu dabūja korņika jaunākie brāļi vai dēli, pat sievas un meitas. Lai gan uzskatīja, ka sieviete uz plosta drīzāk nes nelaimi, finansiālie apsvērumi vilināja riskēt. Plostnieces sevi sauca par daiļajām straumeniecēm, bet vīri tās dēvēja par „vārnām” un lūkoja, lai vienā karavānā vairāk par divām „vārnām” nebūtu.
Pašas bīstamākās krāces sākās lejpus Jēkabpils apmēram 25 km garumā. Rūdītākie plostnieki zināja no galvas katru krāci un sēkli, katrai bija arī savs nosaukums. Pabraucot garām Zeļķu tiltam, esot bijis pieņemts mest ūdenī naudu kā ziedojumu Augstākai varai, lai laiž bīstamai vietai laimīgi garām. Daugava tur bija pilna monētām. Ja līdz Jēkabpilij krievu plostu braucēji varēja uzdziedāt kādu dziesmu laika īsināšanai, tad upes posmā no Jēkabpils līdz Maruškai nebija laika pat nospļauties. Tāpēc Jēkabpilī plostus „noara” jeb ar speciāla arkla un troses palīdzību apstādināja un Zvanītāju krogā sākās loču līgšana. Tie bija vīri, kas pārzināja krāču vietas un prata izvadīt plostus cauri Pirkažai, Priedulājam, Grūbei jeb Pļaviņu rumbai, Trakajam atvaram pie Gostiņiemn, Brodņai, Zvirbuļu, Ķeguma krācēm, Buleniem.
20.-30. gados presē parādījās aicinājumi latviskot plostnieku terminoloģiju. Sašutuši pilsoņi sūdzējās par rupju krievu lamuvārdu atbalsošanos Staburaga klintī. Krievu plostnieki šo vietu dēvēja par Čortova boroda (Velna bārda). Laikraksts „Jēkabpils Vēstnesis” 1926. gadā sodās: „Katru gadu, no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kad plosti iet pa krācēm, tad stipri un tālu atbalsojās plostu vadītāju krieviskās komandas vārdi mūsu Daugavas skaistajos krastos. Šeit tauta ir skaistas teikas darinājusi, šeit mūsu lielie dzejnieki ir paliekošus kultūras darbus radījuši, šeit jaunatne grib redzēt un dzirdēt, domāt un just tikai latviski. Bet kāds negatīvs iespaids tad paliek, kad no lejas atlido skarbie krieviskie vārdi.” Vēl jo lielāku sašutumu izraisīja tas, ka komandētāji un rupekļi bija „mūsu pašu plostnieki”. Kurzemes un Vidzemes upju plostnieki latvisko terminoloģiju pieņēma vismaz daļēji, turpretī pravo–ļevo! būšanu uz Daugavas izravēt neizdevās.
30. gados PSRS plostnieki Rīgā piesaistīja uzmanību ar to, ka steidza iepirkt zābakus, apavus, cirvjus, vīles un citas noderīgas mantas. Latvijas pilsoņiem bija grūti saprast, ka padomju zemē tā visa trūkst. Avīžnieki, kam 30. gados izdevās pie kortelīša parunāt ar padomju plostniekiem, uzzināja, ka pirms robežas atbildīgie karavānas „komisāri” liek tiem nomest noskrandušo apģērbu un izsniedz jaunu, kas pašiem no savas algas jāapmaksā. “Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Plostnieki uzcirtušies: zilas blūzes, pelēki lietus mēteļi, žokejcepures, kājās gari zābaki – visiem pēc vienas šnites. Nesmēķē vairs avīzē tīto mahorku, bet apzinīgi sūc angļu pīpes.”
Krustpilieši un jēkabpilieši plostniekus nosacīti iedalīja divās grupās: vieni pie robežas pārņēma no Daugavas augšteces nākošos Krievijas plostus un vadīja tos līdz Rīgai, otri specializējās tikai plostu izvadīšanā cauri bīstamajām krācēm lejpus Jēkabpils. Melsa, ka plostnieku neoficiālā devīze esot: „Ja gribi būt plostnieks, tad dzer, citādi velns tevi raus”. Nav jābrīnās, ka Jēkabpils un Krustpils ārstiem vienmēr bija daudz darba, dakterējot kautiņos pārsistās skarbo un lepno plostnieku galvas. Kaut gan bieži saukti par kaušļiem un dzērājiem, dāmām brašie plostnieki patika. Ja viņi izkāpa krastā un devās uz balli, kaislības tur stipri pieauga.

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , ,

Kuģis “Gulbītis”.

Ne tikai Dzintarzemes ļaudīm, bet visiem jēkabpiliešiem siltās atmiņās ir palicis Jēkabpils kuģītis „Gulbis”, tautā saukts “Gulbītis”. Tie, kuri jaunāki, noteikti ir dzirdējuši kādu nostāstu par to. Tiesa, Jēkabpils osta jeb piestātne atradās iepretim Vecpilsētas laukumam, bet arī mūsu puses ļaudis, kuri gribēja nokļūt vienā vai otrā krastā ar lielāku komfortu, nogāja uz pilsētuun izmantoja „Gulbīti”.
1944. gadā uz „Gulbīša” parastā dienā tiek pārdotas 4000 biļetes, bet piektdienās 6000 biļetes, kas atbilstot mierlaiku nedēļas biļešu apgrozījumam.
„Gulbīša” kapteiņa amats ir bijis prestižs amats. Rakstnieks Gunars Janovskis atceras gadījumu, ko apraksta savā grāmatā „Pilsēta pie upes”.
Un tā, 1934. gads. Pie valdības tikuši Ulmaņa ļaudis. Pilsētas un apriņķa valdē, tāpat citās iestādēs atlaida no darba sociāldemokrātus un vietā pieņēma aizsargus. No darba atlaida arī “Gulbja” kapteini, ko uzskatīja par “kreiso”. Kuģi pārņēma kāds jūras aizsargs. Grūti pateikt, kāpēc viņš tāds bija, jo strādāja Lūša viesnīcā par pavāru un jūru diez vai maz bija redzējis. Bet, kā par postu, jaunais kapteinis neprata kuģi vadīt un jau pirmajā braucienā uzsēdās uz sēkļa.
„Pirmie kucēni jāslīcina”, viņš, neveikli smiedamies, noteica. Sadabūja zirgus un resnas tauvas. Seši zirgi iekāpa līdz kaklam ūdenī un sāka vilkt.

Jēkabpils kuģītis "Gulbis

Jēkabpils kuģītis “Gulbis

Kā iespītējies, kuģis nekustējās ne no vietas. Krastā sastājās liels skatītāju pūlis. Kāds no viņiem ieminējās, ka vajadzētu pamēģināt ar govīm. Par to, protams, bija gardi smiekli. Bet smieties tādā reizē nebija īsti pareizi.
„Vai tu te gribi izsmiet jauno iekārtu?” balamutem bargi uzkliedza kapteinis. Sarāvis plecus līdz ausīm, tas, klusi svilpodams, aizgāja pa krastu, reizēm mākoņus pētīdams. Katrs pats varēja spriest, ka viņam bija pilnīgi viena alga, kā kuģi dabū nost no sēkļa.
Lai nu kā, bet ar zirgiem nekas neiznāca. Tad sadabūja divus traktorus, vēl garākas tauvas, un paskat’ vien! Kuģis beidzot pratās un zvāļodamies ieslīdēja atpakaļ straumē. Bet otrā braucienā kapteinis kuģi iestūrēja piestātnes pāļos, tos pamatīgi izšķobīdams un vairākus pat nolauzdams. Nekā darīt. Ar jūras aizsarga uniformu vien nepietika, lai vadītu kuģi pāri Daugavai. Bija vien jāsauc atpakaļ darbā vecais “sarkanais” kapteinis. Neveiksmīgais kapteinis pa vecam Lūša viesnīcā mizoja sīpolus. Vienu gan viņš bija ieguvis – palamu “admirālis”.
Šis nostāsts lasāms romānā, tomēr domājams, ka ir taisnība! Diemžēl Gunaram Janovskim vairs uzprasīt nevarēsim.
Mums ir viens patiess stāsts par ilggadēju „Gulbīša” kapteini, mūsējo dzintarzemieti.
Kapteinis Nikolajs Kļečikovs ar dēlu Ilmāru. Mārānu ģimenes foto

Kapteinis Nikolajs Kļečikovs ar dēlu Ilmāru. Mārānu ģimenes foto

Kapteinis Nikolajs Klečikovs nācis no Valmieras, ieprecējies Ezeriešu dzimtā un lielāko savas dzīves daļu bijis dzintarzemietis. Piecpadsmit gadu vecumā Nikolajs ar pieciem latiem kabatā aizbēga uz Rīgu, jo gribēja turpināt mācīties. Rīgā pašam bija jānodrošina sev iztikta, ar grūtībām atradis darbu par mīklas mīcītāju maizes ceptuvē. Mācījies Rīgā, vēlāk Jūrniecības skolā Liepājā, kur ieguvis kuģa mehāniķa profesiju. Pirmie darba gadi pagājuši Jelgavas ostā. Otrā pasaules kara laikā pēdējās kara dienās tika iesaukts militārajā dienestā Latviešu leģionā, dienestam 19. divīzijā. Karš tuvojās beigām. Kurzemes katlā 1945. gada aprīļa beigās – maijā lielas cīņas vairs nenotika un jauniesauktie līdz frontes līnijai tā arī nenokļuva. Puiši uz sliedēm atrada spirta mucu, ko visi pieveica un katrs gāja savu ceļu. Iemetis plinti krūmos, Nikolajs devās mežā. Dzīvoja zemnīcā. Izdzīvot izdevās laimīga gadījuma dēļ. Meža malā ieraudzītā izrakņātā zeme un svaigais kaps licies aizdomīgs. To nedaudz parušinot, atrasti noslēpti kartupeļi. Pienāca 1945. gada 9. maijs. Kluss prieks, ka beidzies karš, bet ikvienam arī neziņa, bailes par to, kas gaida nākotnē. Leģionāri ar ieročiem rokās iegāja mežos. Daļai izdevās šķērsot Baltijas jūru un nokļūt Zviedrijā, bet lielākā daļa, noliekot ieročus, padevās gūstā. Un nākotne sākās baisi. Filtrācijas nometne Kolimā zelta raktuvēs „Zolotije priski”.
Izdzīvoja. Atgriezās Latvijā. Darbs tepat „Jēkabpils ziedā” un 1953. gadā Nikolajs kļūst par Jēkabpils ostas darbinieku, kuģīša „Gulbis” kapteini. Sapnis par jūras braucieniem jāaizmirst. Lēģeros pabijušajiem par braukšanu jūrā sapņot nav vērts. Arī tad, kad mūsu kuģītis darbu turpināja pie Klidziņas – Jaunjelgavas, kapteinis savu kuģi nepameta un bija uzticīgs tam līdz tā pēdējam braucienam.

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: , , , , ,

Dzintarzemes dzimta Arženieki.

Arženieki pieder pie senas Jēkabpils iedzīvotāju dzimtas. Tās pirmie pārstāvji apmetušies Jēkabpilī jau 18. gadsimta beigās. Dzimtas vīrieši bija plostnieki un Daugavas pārcēlāji un vairākas paaudzes mantoja šo amatu no saviem tēviem. Dzimtai vienmēr piederējušas vairākas laivas, tā sauktās platdibenes, kurās vienlaikus varēja pārvadāt 12 cilvēkus. Vīrieši teicami pārzinājuši Daugavu, tās straumes, krāces un atvarus. Bērnus stingri sargāja no upes, draiskoties ūdenī un peldēties nedrīkstēja, jo upi uzskatīja par barotāju, darba devēju un pret to vajadzēja izturēties ar cieņu.
Savu māju Arženieki uzcēla Daugavas krastā netālu no Baltās krāces. Māja tika celta guļbūves veidā uz dolomīta klints pamatiem, tādēļ tā ilgi saglabāja savu sākotnējo izskatu, nenosēdās un neiegrima zemē. Vēlāk māju apmeta un apšuva ar dēļiem. Māja tika celta uz diviem galiem – katrā galā dzīvoja pa ģimenei. Koridors un pagrabs gan bija kopīgs. Katrā galā atradās maizes krāsns, jo maizi cepa paši.

Arženieku dzimtas māja 1931. gadā. Sandras Miņkovas arhīva foto

Arženieku dzimtas māja 1931. gadā. Sandras Miņkovas arhīva foto

Akas sētā nebija, jo ūdeni gan dzeršanai, gan mazgāšanai un dārza laistīšanai nesa no Daugavas. Sētā atradās šķūņi un lopu kūts, jo Arženieki turēja govi, zirgu, cūkas un vistas. Gotiņu vasarās ganīja turpat Daugavmalā.
No pareizticīgo baznīcas Arženieki nomāja zemi. Sievietes valsts darbu nestrādāja, audzināja bērnus, kopa māju un dārzu, vasarās devās uz mežu sēnēs un ogās. Labs pienesums ģimenes rocībai bija zvejošana. Vīri zvejoja gan no laivas ar tīkliem, gan no krasta. Uz svētkiem Arženieku sievietes cepa pīrāgus un plātsmaizes, vīrieši brūvēja alu. Tāpat kā daudzas Dzintarzemes mājas, arī Arženieku māja stipri cieta daudzo Daugavas plūdu dēļ. Arženieku vīrieši zināja, kas kurā brīdī darāms. Tika izgatavoti koka steķi, uz kuriem salikt mantas, kad ūdens ieplūst istabā. Mājas ārsienas Daugavas pusē apsita ar dēļiem, lai lielie ledus gabali nesabojā sienu. Krastmalā ūdens malā iesprauda pagaru mietiņu ar iedaļām un vēroja ūdens līmeņa svārstības. Pirmie bija jāglābj kartupeļi.
Arženieku mājai pretī atradās Kroņa dārzs, kurā notika dažādi izrīkojumi. Reiz, vēl cara laikā, kādā karstā vasaras naktī aizdedzies dārza paviljons. Pūtis stiprs austrumu, jeb Jēkabpilī saukts – tilta vējš, dzirksteles sprakšķēdamas birušas uz mājas jumtu. Tas varējis uzliesmot kuru katru brīdi. To redzēdama, Jūlija Arženiece ieskrējusi istabā, paķērusi no sienas svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildi, izskrējusi ārā, nostājusies taisni pretī degošajam paviljonam un turējusi svētbildi paceltu augstu gaisā pretī liesmām. Vējš strauji mainījis virzienu un piepeši norimis. Uguns apdzisusi, paviljons sagruvis, bet Arženieku māja palikusi neskarta. Ilgu laiku svētā Nikolaja svētbilde vēl karājusies goda vietā Arženieku istabā, bet tad, sākoties Pirmajam pasaules karam, pazudusi.
Atgriežoties mājās no bēgļu gaitām 1921. gadā, nācās atjaunot papostīto māju, arī cauri dārzam paralēli Daugavai stiepās ierakumi, mētājās zaldātu ķiveres, katliņi un dzeloņdrātis. Apstādīt dārzu nevarēja, jo nebija sēklas. Nopirkusi no kaimiņiem spaini kartupeļu, Natālija Arženiece tos nomizoja un iestādīja mizas. Sadīga kartupeļi zirņa lielumā, bet nākamajā gadā tie jau bija lielāki. Tā Arženieki pamazām tika pie sēklas kartupeļiem.
Pēckara laikā Dzintarzemes bērniem tika piešķirta bezmaksas putra. Sofija Arženiece atceras, kā viņa, paņēmusi kanniņu, ar mazo māsiņu Natāliju pie rokas, gāja uz izsniegšanas punktu, kas atradās Daugavmalā Zaļās ielas galā. Katrai ģimenei pienācās kanniņa baltas, saldas putras. Runāja, ka tā esot amerikāņu piešķirtā palīdzība Latvijai.
Zinaīda Arženiece. Sandras Miņkovas arhīva foto

Zinaīda Arženiece. Sandras Miņkovas arhīva foto


Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Arženieku vīrieši, līdztekus plostnieku amatam, ar pasažieru celšanu pāri Daugavai sāka nodarboties oficiāli. Visi dzimtas locekļi (ieskaitot sievietes) prata lieliski airēt. Visām Arženieku meitām bija skaistas balsis, vasaras vakaros viņas mēdza sasēsties laivās un, uz balsīm dziedādamas, braukt pa Daugavu. Kaimiņi, to dzirdot, tad teica: “Tās jau Arženieku meitas, kas tur tik skaisti dzied.”
Vairākās paaudzēs Arženieku dzimta bija cieši saistīta ar Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcu. Tajā visi tika kristīti, laulāti un no tās izvadīti pēdējā gaitā. Pēc Pirmā pasaules kara Nikolajs Arženieks aktīvi piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī. Tolaik pilsētas galva bija Nikolaja Arženieka krusttēvs Nikolajs Olševskis (pilsētas mēra amatā no 1919. līdz 1922. gadam). Nikolajs Arženieks ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Svētā Nikolaja baznīcu. 1937. gadā par ilggadīgu un godprātīgu darbu Jānis un Nikolajs Arženieki tika apbalvoti ar Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstītu darba kameras goda diplomu. Svinīgais sarīkojums notika Jēkabpils Aizsargu namā. Pēc Otrā pasaules kara Arženiekiem nācās likvidēt govi un zirgu, jo baznīcai zeme tika atņemta un nebija vairs, kur sagādāt sienu.
Līdz ar tilta uzcelšanu arī pārcēlāju darbošanās apsīka. Jēkabpilī bija sākušies citi laiki.

 
Komentēt

Posted by uz janvāris 22, 2015 in Dzintarzemē dzirdētais

 

Birkas: ,