RSS

Monthly Archives: Septembris 2014

Galerija

“Dzintarzemes ļaužu saiets” – fotogrāfijas

This slideshow requires JavaScript.

Advertisements
 

“DZINTARZEMES STĀSTI” – VIDEO

 

 

Birkas: ,

PAR DAUGAVAS PLOSTNIEKIEM UN VIŅU AMATU (materiālu apkopoja Anita Rubine – Jēkabpils pilsētas bibliotēkas bibliogrāfe)

1945. gadā avīze „Cīņa” raksta:
„Tiklīdz pa upēm jūrā iepeld milzīgie ledus kalni, Daugavas plostnieki velk kājās garos zābakus, bāž krietnu vīkšķi tabakas makā. Viņiem priekšā garš ceļš pāri Daugavas krācēm un sēkļiem. Plostnieka darbs nav viegls. Tiem jāprot nevien ar skaļām dziesmām birdināt ievu ziedus Daugavā vai izdzert 2 litri alus vienā paņēmienā, bet arī cilāt smago plosta airi un izturēt pavasara aukstās naktis plānajā būdā uz plosta. No smagā aira cilāšanas viņš kļūst stiprs kā lācis, no vēja un saules – tumšs kā moris. Nieks viņam ar vienu roku ievilkt laivā 120 kg smago dzelzs enkuru vai iztriekt no nomales kroga 12 dīkdieņus.”
1   Leģendām un nostāstiem apvītais plostnieka amats ar romantisku vakarēšanu pie ugunskura un saldsērām dziesmām par daiļavām un dzimteni patiesībā bija sūrs, fiziski smags un bīstams.
Taču tas bija arī cienīts un pārmantojams amats, kas tika nodots no paaudzes paaudzē, jo Daugavas straume kā vislētākais koku transportēšanas veids tika izmantota jau no 16.gadsimta. Bet 19.gadsimts un 20. gadsimta sākums bija plostu ēras zelta laikmets.
Daugavas plostošanas vēsturē rekordskaitlis tika sasniegts pirms Pirmā pasaules kara – vairāk kā 22 tūkštoši plostu 1911.gadā. Pludināšanas darbos tad iesaistījās ap 40 tūkstoši cilvēku. Daugava bija maizes devēja daudzām jēkabpiliešu ģimenēm līdz pat Otrajam pasaules karam un arī vēlāk līdz pat 60.gadiem.
Kā īsti tapa plosts, to vislabāk varētu pastāstīt paši plostnieki vai to pēcteči, taču apraksta to tā: „No krautuves baļķus vienu pēc otra grūda ūdenī, tad ar kekšiem salika vajadzīgajā rindā (rindā bija pat 30 līdz 40 baļķu) un sasēja, ar tievāko galu pa priekšu, lai mazāka pretestība. Plostus sēja no priedēm un eglēm, pa starpām iesienot ātri grimstošo bērzu.    Daugavas plosti sastāvēja no 6 – 8 posmiem jeb plenicām, kas cita aiz citas virzījās pa upi kā vilciens ar vagoniem un bija līdz pat 70 metrus gari.
Lielākajās upēs plostus pludināja karavānās, piemēram, Daugavā pa 10-11 plostiem vienā reizē. Tātad vajadzēja sarunāt un nolīgt vismaz 10 pieredzējušus plostniekus – stūrmaņus jeb korņikus.
Labākā līkopu vieta bija krogs. Kad potenciālie kandidāti bija sasaukti kopā, tika uzlikts brandavīns, tad noslēgti līgumi.
Savukārt korņikiem vēl vajadzēja sameklēt sev 2-3 palīgus jeb malačus. Reizēm malača vietu dabūja korņika jaunākie brāļi vai dēli, pat sievas un meitas. Lai gan uzskatīja, ka sieviete uz plosta drīzāk nes nelaimi, finansiālie apsvērumi vilināja riskēt. Plostnieces sevi sauca par daiļajām straumeniecēm, bet vīri tās dēvēja par „vārnām” un lūkoja, lai vienā karavānā vairāk par divām „vārnām” nebūtu.
Plosti tika laisti līdz Doles salai, tur tos sasēja vēl garākā virtenē un līdz koku ostai vilka ar velkoni.
2 Pašas bīstamākās krāces sākās lejpus Jēkabpils apmēram 25 km garumā. Rūdītākie plostnieki zināja no galvas katru krāci un sēkli, katrai bija arī savs nosaukums. Pabraucot garām Zeļķu tiltam, esot bijis pieņemts mest ūdenī naudu kā ziedojumu Augstākai varai, lai laiž bīstamai vietai laimīgi garām. Daugava tur bija pilna monētām.
Ja līdz Jēkabpilij krievu plostu braucēji varēja uzdziedāt kādu dziesmu laika īsināšanai, tad upes posmā no Jēkabpils līdz Maruškai nebija laika pat nospļauties. Tāpēc Jēkabpilī plostus „noara” jeb ar īpaša mieta – arkla un troses palīdzību apstādināja un Zvanītāju krogā sākās loču līgšana. Tie bija vīri, kas pārzināja krāču vietas un prata izvadīt plostus cauri Pirkažai, Priedulājam, Grūbei jeb Pļaviņu rumbai, Trakajam atvaram pie Gostiņiemn, Brodņai, Zvirbuļu, Ķeguma krācēm, Buleniem. Piemēram, daudz plostu avarēja Ķeguma krācēs, kur bija liels akmens, ko plostnieki sauca par „razboiņiku”. Visā plostu ceļa garumā katrai krācei, atvaram, sēklim, akmenim vai upes krasta līkumam bija savs vārds, nosaukums, piemēram: Aldiņš, Kapu sēklis, Kumeļu stūris, Vilku radze, Annas straume, Lašu nārsts, Kraukļa straume, u.c.
Pavasarī, kamēr Daugavā ūdens līmenis bija augsts, no pierobežas līdz velkonim plostu varēja nolaist pat 3 dienās, kad ūdens pazeminājās, nācās kuģot arī mēnesi un ilgāk.
Kādu pavasari Daugava bijusi tā pārplūdusi, ka savvaļā palaisti plosti grāvuši mājas. Kreisajā krastā pie kāda šķūņa apstājies prāvs plosts, bet šķūnis ir nedomājis šim vākties no ceļa. Brīdi tā abi – šķūnis un plosts stāvējuši, spēkiem mērodamies. Beidzot plostam apnicis, tas saslējies stāvus un gāzies šķūnim virsū. Tā aizgājuši „jūriņā” abi.
20.-30. gados presē parādījās aicinājumi latviskot plostnieku terminoloģiju. Sašutuši pilsoņi sūdzējās par rupju krievu lamuvārdu atbalsošanos Staburaga klintī. Krievu plostnieki šo vietu dēvēja par Čortova boroda (Velna bārda).
„Jēkabpils Vēstnesis” 1926. gadā sodās: „Katru gadu, no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kad plosti iet pa krācēm, tad stipri un tālu atbalsojās plostu vadītāju krieviskās komandas vārdi mūsu Daugavas skaistajos krastos. Šeit tauta ir skaistas teikas darinājusi, šeit mūsu lielie dzejnieki ir paliekošus kultūras darbus radījuši, šeit jaunatne grib redzēt un dzirdēt, domāt un just tikai latviski. Bet kāds negatīvs iespaids tad paliek, kad no lejas atlido skarbie krieviskie vārdi.” Vēl jo lielāku sašutumu izraisīja tas, ka komandētāji un rupekļi bija „mūsu pašu plostnieki”. Kurzemes un Vidzemes upju plostnieki latvisko terminoloģiju pieņēma vismaz daļēji, turpretī pravo – ļevo! būšanu uz Daugavas izravēt neizdevās.
30. gados PSRS plostnieki Rīgā piesaistīja uzmanību ar to, ka steidza iepirkt zābakus, apavus, cirvjus, vīles un citas noderīgas mantas. Latvijas pilsoņiem bija grūti saprast, ka padomju zemē tā visa trūkst. Avīžnieki, kam 30.gados izdevās pie kortelīša parunāt ar padomju plostniekiem, uzzināja, ka pirms robežas atbildīgie karavānas „komisāri” liek tiem nomest noskrandušo apģērbu un izsniedz jaunu, kas pēc tam pašiem no savas algas jāapmaksā.

„Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Plostnieki uzcirtušies: zilas blūzes, pelēki lietus mēteļi, žokejcepures, kājās gari zābaki – visiem pēc vienas šnites. Nesmēķē vairs avīzē tīto mahorku, bet apzinīgi sūc angļu pīpes.”
3 Plosti tika izmantoti arī nelegālai komunistiska satura literatūras ievešanai Latvijā (gumijas maisos zem plostiem). 1930. gadā vasarā jēkabpiliešu sašutumu izraisīja trīs krievu plostnieku izrunāšanās viesnīcas Bellevue restorānā. Tie bija bļaustījušies, ka „mūsu Vorošilovs jūs visus noslaucīs no zemes virsas” un „jūsu Latvijai mēs spļaujam virsū”. Plātīšanās beidzās ar to, ka trijotne nonāca Jēkabpils cietumā. Pēc arestā pavadītajiem diviem mēnešiem viņus no Latvijas izraidīja.
Kompānijā ar komunistiskajām idejām no austrumiem plostos varēja ierasties arī tīfs, holera un citas lipīgas slimības. Tāpēc bija ierīkoti sanitārās kontroles punkti, arī uz robežas, taču dezinficēšana un obligāta iešana pirtī notika tikai Rīgā.
20. gs. 20. gados koku tranzīta noteikumi paredzēja uz robežas rakstīt pieteikumu ar sīku pludināmo kokmateriālu uzskaiti, kā arī muitnieka pārbaudi uz plosta, pārtikas un alkohola krājuma kontroli. Piemēram spirtotie diennaktī uz cilvēku nedrīkstēja pārsniegt ¼ pudeles, bet alus 3 pudeles.
Krustpils un tās apkārtne ir bijusi „Vislatvijas plostnieku centrs” vairāku gadsimtu garumā, vismaz saistībā ar Daugavu. Otra slavenākā plostnieku galvaspilsēta bija Strenči pie Gaujas.
Krustpiliešu un jēkabpiliešu plostniekus nosacīti iedalīja divās grupās: vieni pie robežas pārņēma no Daugavas augšteces nākošos Krievijas plostus un vadīja tos līdz Rīgai, otri specializējās tikai plostu izvadīšanā cauri bīstamājām krācēm lejpus Jēkabpils.
Melsa, ka plostnieku neoficiālā devīze esot: „Ja gribi būt plostnieks, tad dzer, citādi velns tevi raus”. Nav jābrīnās, ka Jēkabpils un Krustpils ārstiem vienmēr bija daudz darba, dakterējot kautiņos pārsistās skarbo un lepno plostnieku galvas.
Plostnieku laikmets laikabiedru atmiņās saistās ne tikai ar garāmslīdošiem ugunskuriem upē un ermoņiku pavadītām krievu plostnieku sērām dziesmām, kas vakaros skanējušas no Daugavas, bet arī ar stāstiem un presē lasītām ziņām par nežēlīgām dūru cīņām, līdz nemaņai pārmācītā palaišanu laivā pa straumi, noslīkšanas gadījumiem vai arī gadījumu, kad plostnieku nosper zibens.
Ak, šis neaizmirstamais plostu laiks! Naktis, kad virs galvas mirkšķina zaļganas, aicinošas zvaigznes un nekas cits nav dzirdams kā tikai viļņu mierīgā elpa, un dienas, kad upes niķus un stiķus uzminot un pārvarot, pamazām tuvojas galamērķis – Rīga.
Plostniekiem bijusi sava „Laivinieku dziesma”, „Plostnieku himna”, arī „Salāniešu dziesma”.
4  Ei, vīrs, suķim aizgalda jāsalāpa. Kur tad nu atkal?
Kas nu vīram tāda sievas runāšana. Viņš atstāj māju un sakritušo sivēnu aizgaldu un aiziet uz Daugavas pusi. Nekāda  pasaules vara viņu vairs nespēs saistīt pie mājas, kad Daugavā dunēdami auļo pavasara ūdeņi. Tas ir brīdis, kad pamostas un sāk runāt senču asinis. Visvairāk Jēkabpilī, Krustpilī un Gostiņos, pilsētā pie Aiviekstes grīvas, dzīvo senas Daugavas plostnieku dzimtas, kas kā mantojumu no paaudzes uz paaudzi pārņem šo goda un briesmu pilno amatu. Plosti pa Daugavu jāmāk vadīt, plosta kapteinim (korņikam) jāzin upes plostojamie ceļi un krāces un zemūdeņu akmeņi. Ilgos piedzīvojumos daudzām Daugavas zemūdens klintīm doti skanīgi un atbilstoši nosaukumi. No Jēkabpils līdz Pļaviņām Daugavas gultnē ir šādi ievērojami, tikai plostniekiem zināmi, akmeņi: Lūsis, Razbainieks, Stirniņa, Žests, Ūdrupis, Lācis un Cūciņa. Un tie jau ir tik paši ievērojamākie, kas, lai nebūtu jāsauc „glābiet mūsu dvēseles”, jāapbrauc ar lielu uzmanību. Bebrulejā savukārt ir tādi iespaidīgi akmeņi: Vilks, Dambis un Krustpineši. Sevišķi nikns esot Vilks, ik pavasari aprijot pāri plostus un tas vēl viņam neesot nekas.”

Avoti:
1. Grīnuma, Ilze. Lejup pa upi laižas plostnieki. // Ilustrētā Pasaules Vēsture (2013, maijs), 34.-[43.]lpp. ISSN 1691-4732
2. Bērzons, Ingus. Plostnieki vella nebaidās. // Leģendas, Nr.4 (2012, apr.), [64.]-70.lpp. ISSN 1691-421X
3. Bīskāps, V.Plostnieki. // Jaunais Cīrulītis, Nr.7-8 (1929, 1.jūl.)
4. Daugav’ balta putodama. // Latgales Vēstnesis, Nr.9 (1939, 23.janv.)
5. Valdmane, Aija. Pilna Daugava monētām. // Brīvā Daugava, 1995, 25.maijs
6. Ķuzāne, L. Daugavas plostnieki. // Brīvā Daugava, 1991, 6.aug.
7. Salna, K. Daugavas plostnieki. // Cīņa, Nr.231 (1945, 30.sept.), 3.lpp.
8. Vasjukevičs, Dz. Kā sendienās. // Padomju Daugava, 1985, 18.maijs

 

Birkas: , ,

ARŽENIEKU DZIMTA (Arženieku dzimtas stāstus pēc Natālijas Arženieces un Sofijas Miņkovas atmiņām pierakstīja un apkopoja Sandra Miņkova, Nikolaja Arženieka mazmeita)

Arženieki pieder pie senas Jēkabpils iedzīvotāju dzimtas. Domājams, pirmie dzimtas pārstāvji apmetušies Jēkabpilī 19. gs. sākumā vai pat 18. gs. beigās. Dzimtas vīrieši bija plostnieki un Daugavas pārcēlāji un vairākas paaudzes mantoja šo amatu no saviem tēviem. Dzimtai vienmēr piederējušas vairākas laivas, t.s. platdibenes, kurās vienlaikus varēja pārvadāt 12 cilvēkus. Vīrieši teicami pārzinājuši Daugavu, tās straumes, krāces un atvarus. Bērnus stingri sargāja no upes, draiskoties ūdenī un peldēties nedrīkstēja, jo upi uzskatīja par barotāju, darba devēju un pret to vajadzēja izturēties ar cieņu.

Arzenieku_maja

Arženieku dzimtas māja Dārza (tagad Blaumaņa) ielā 7

pludi

1951. gada plūdi

Savu māju Arženieki uzcēla Daugavas krastā netālu no Baltās krāces. Māja tika celta guļbūves veidā uz dolomīta klints pamatiem, tādēļ tā ilgi saglabāja savu sākotnējo izskatu, nenosēdās un neiegrima zemē. Vēlāk māju apmeta un apšuva ar dēļiem. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā mājai piešķīra adresi un tā atradās Dārza ielā 7. Pa Arženieku mājas logu pavērās skats uz Daugavu, tās salām un Krustpili. Pie mājas atradās sakņu dārzs un augļu koki. Akas sētā nebija, jo ūdeni gan dzeršanai, gan mazgāšanai un dārza laistīšanai nesa no Daugavas. Māja tika celta uz diviem galiem – katrā galā dzīvoja pa ģimenei. Vienā galā bija divas istabas un virtuve, otrā – trīs istabas un virtuve. Koridors un pagrabs gan bija kopīgs. Katrā galā atradās maizes krāsns, jo maizi cepa paši. Sētā atradās šķūņi un lopu kūts, jo Arženieki turēja govi, zirgu, cūkas un vistas. Gotiņu vasarās ganīja turpat Daugavmalā. No pareizticīgo baznīcas Arženieki nomāja zemi. Vieta, kur tagad atrodas Mežaparks, bija sadalīta t.s. šņorēs, un iznomāta. Tur Arženieki audzēja kartupeļus, labību, bija arī pļavas, kur lopiem ziemai sapļaut sienu. Sievietes valsts darbu nestrādāja, audzināja bērnus, kopa māju un dārzu, vasarās devās uz mežu sēnēs un ogās. Labs pienesums ģimenes rocībai bija zvejošana. Arženieki zvejoja gan no laivas ar tīkliem (tolaik tas bija atļauts), gan no krasta, gāja uz vēdzelēm, vilka līdakas un samus.
Uz Lieldienām, Vasarsvētkiem un Jāņiem Arženieku sievietes cepa pīrāgus un plātsmaizes, vīrieši brūvēja alu. Istabas izrotāja ar bērza zariem un kalmēm.Ziemassvētkos bērniem bija egle – kupla, koka krustiņā iestiprināta un izrotāta, tā stāvēja uz grīdas lielajā istabā. Pirmajos Ziemassvētkos parasti sanāca daudz ciemiņu, jo Natālija Arženiece bija viesmīlīga un pie galda aicināja ne tikai radus, bet arī trūcīgākos kaimiņus.
Tāpat kā daudzas Dzintarzemes mājas, arī Arženieku māja stipri cieta daudzo Daugavas plūdu dēļ. Arženieku vīrieši jau bija apraduši ar Daugavas kaprīzēm pavasara laikā un zināja, kas kurā brīdī darāms. Tika izgatavoti koka steķi, uz kuriem salikt mantas, kad ūdens ieplūst istabā. Mājas ārsienas Daugavas pusē apsita ar dēļiem, lai lielie ledus gabali nesabojā sienu. Pēc tam dēļus noņēma nost. Krastmalā ūdens malā iesprauda pagaru mietiņu ar iedaļām un vēroja ūdens līmeņa svārstības. Parasti bija jāizgrābj kartupeļi no pagraba, jo tas applūda pirmais.
Arženieku mājai pretī atradās Kroņa dārzs, kurā notika dažādi izrīkojumi. Netālu no mājas atradās paviljons un bufete. Reiz, vēl cara laikā, kādā karstā vasaras naktī paviljons aizdedzies. Pūtis stiprs austrumu, jeb t.s. tilta vējš, dzirksteles sprakšķēdamas birušas lejā pa netālu esošās Arženieku mājas dakstiņu jumtu, kurā vietām jau parādījušās sīkas dūmu strūkliņas. Jumts varējis uzliesmot kuru katru brīdi. To redzēdama, Jūlija Arženiece ieskrējusi istabā, paķērusi no sienas svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildi, izskrējusi ārā, nostājusies taisni pretī degošajam paviljonam un turējusi svētbildi paceltu augstu gaisā pretī liesmām. Vējš strauji mainījis virzienu un piepeši norimis. Uguns apdzisusi, paviljons sagruvis, bet Arženieku māja palikusi neskarta. Ilgu laiku svētā Nikolaja svētbilde vēl karājusies goda vietā Arženieku istabā, bet tad, sākoties Pirmajam pasaules karam, pazudusi.
Pirmā pasaules kara laikā Arženieki devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriežoties mājās 1921. gadā, nācās atjaunot papostīto māju, arī cauri dārzam paralēli Daugavai stiepās ierakumi, mētājās zaldātu ķiveres, katliņi un dzeloņdrātis. Arženieki aizbēra un nolīdzināja izrakņāto dārzu, mājai ielika jaunus logus un durvis, atjaunoja vietām izlauzto grīdu. Apstādīt dārzu nevarēja, jo nebija sēklas. Nopirkusi no kaimiņiem spaini kartupeļu, Natālija Arženiece tos nomizoja un iestādīja mizas. Sadīga kartupeļi zirņa lielumā, bet nākamajā gadā tie jau bija lielāki. Tā Arženieki pamazām tika pie sēklas kartupeļiem. Pēckara laikā Dzintarzemes bērniem tika piešķirta bezmaksas putra. Sofija Arženiece atceras, kā viņa, paņēmusi kanniņu, ar mazo māsiņu Natāliju pie rokas, gāja uz izsniegšanas punktu, kas atradās Daugavmalā Zaļās ielas galā. Katrai ģimenei pienācās kanniņa baltas, saldas putras. Runāja, ka tā esot amerikāņu piešķirtā palīdzība Latvijai.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Arženieku vīrieši, līdztekus plostnieku amatam, ar pasažieru celšanu pāri Daugavai sāka nodarboties oficiāli (lai gan tas tika darīts arī senāk). Celtuves uzņēmējs Priede 1932. gada jūnijā izsniedzis atļauju Nikolajam Arženiekam (dzīv. Dārza ielā 7) celt pasažierus pāri Daugavai (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1932. gada 23. jūnijs). Jāsaka, ka visi dzimtas locekļi (ieskaitot sievietes) prata lieliski airēt. Tā kā visām Arženieku meitām bija skaistas balsis, vasaras vakaros viņas mēdza sasēsties laivās un, uz balsīm dziedādamas, braukt pa Daugavu. Kaimiņi, to dzirdot, tad parasti teica: “Tās jau Arženieku meitas, kas tur tik skaisti dzied.”
Vairākās paaudzēs Arženieku dzimta bija cieši saistīta ar Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcu. Tajā visi tika kristīti, laulāti un no tās izvadīti pēdējā gaitā.

Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo latviešu draudze 1938. gada Vasarsvētkos

Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo latviešu draudze 1938. gada Vasarsvētkos

Pavels

Pāvels Arženieks

Pēc Pirmā pasaules kara Nikolajs Arženieks aktīvi piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī. Tolaik pilsētas galva bija Nikolaja Arženieka krusttēvs Nikolajs Olševskis (pilsētas mēra amatā no 1919. līdz 1922. gadam). Nikolajs Arženieks ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Svētā Nikolaja baznīcu. Līdz mūsdienām šīs baznīcas priekšnamā saglabājusies piemiņas plāksne dievnama ziedotājiem un labdariem, uz tās ir arī Nikolaja Arženieka vārds. Visas Arženieku dzimtas sievietes dziedāja baznīcas korī, bērni apmeklēja svētdienas skolu. Natālija Arženiece pat vienu brīdi uzņēmās baznīcas kora vadīšanu. Tajā laikā kora mēģinājumi notika Arženieku mājās, lielajā istabā.
1934. gadā, sākoties jaunā Krustpils – Jēkabpils tilta būvniecībai, tilta celšanas darbos pieteicās arī Pāvels Arženieks un darbojās tajos līdz tilta nodošanai 1936. gadā. Tilta svinīgajā atklāšanas ceremonijā Jēkabpils pamatskolas skolēnu rindās piedalījās arī Sofija Arženiece. Skolēni stāvēja rindā abās tilta pusēs un sveica Latvijas valsts prezidentu Kārli Ulmani ar ziediem.
1937. gadā par ilggadīgu un godprātīgu darbu Jānis un Nikolajs Arženieki tika apbalvoti ar Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstītu darba kameras goda diplomu. Svinīgais sarīkojums notika Jēkabpils Aizsargu namā (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1937. gada 29. jūlijs).
Arženieku māja Otrajā pasaules karā daudz necieta, tika izsisti logi un izlauztas durvis. Otrā pasaules kara laikā vienā dārza stūrī Nikolajs Arženieks ierīkoja bumbu patvertni jeb zemnīcu – izraka zemē dziļu bedri un sienas nostiprināja ar dēļiem. Tur ģimene slēpās uzlidojumu laikā. Pēc kara zemnīcu aizbēra un tajā vietā iestādīja mālābeli. Otrā pasaules kara sākumā mājā tika ierīkota krievu armijas virtuve, bet Dārza (tagad Blaumaņa) ielas galā pāri Daugavai uz Krustpili stiepās pontonu tilts, ko izmantoja karavīru un bruņutehnikas pārcelšanai pār upi.
1942. gada bargajā ziemā stipri cieta Arženieku augļu dārzs, jo gaisa temperatūra dažās naktīs noslīdēja pat zem 40 grādiem. Izsala visas ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši.
1942. gadā, vācu laikā Marta Arženiece palīdzējusi kara gūstekņiem. Devusi maizi un citas lietas, par ko tikusi sodīta ar 50 reihsmarkām jeb 2 nedēļām piespiedu darbos (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1942. gada 28. maijs).
1944. gada vasaras beigās, ienākot padomju armijai, Arženieki – Nikolajs, Natālija un Sofija nonāca čekas redzeslokā, jo nopratināšanā nevarēja paskaidrot, uz kurieni aizbēgusi bagātā kaimiņu ģimene. Sofijai (viņai tolaik bija 18 gadu) čekists teicis: “Ak, tu nezini, kur tava klasesbiedrene palika? Nekas, pasēdēsi nakti pagrabā, gan atcerēsies!” Nakts ievilkās uz vairākām dienām un Rīgā dzīvojošā Aleksandra Arženiece izmisumā sākusi meklēt radus, pat ievietojusi laikrakstā “Tēvija” sludinājumu par pazudušajiem Nikolaju, Natāliju un Sofiju Arženiekiem (“Tēvija”, 1944. gada 9. septembris). Par laimi, tā arī neko neuzzinājuši, čekisti drīz Arženiekus no pagraba izlaida.
Pēckara gados Arženiekiem nācās likvidēt govi un zirgu, jo baznīcai zeme tika atņemta un nebija vairs, kur sagādāt sienu. Līdz ar tilta uzcelšanu arī pārcēlāju darbošanās apsīka. Jēkabpilī bija sākušies citi laiki.

Nikolajs Arženieks

Nikolajs Arženieks

Nikolajs Arženieks piedzima 1888. gada martā. Viņa tēvs Jānis Arženieks bija pazīstams plostnieks un Daugavas pārcēlājs. Nikolajs mācījās Jēkabmiesta Vladimira – Marijas zēnu skolā. Plostnieka amatu apguva, mācīdamies no sava tēva Jāņa Arženieka. Bija Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes loceklis. 1910. gadā Nikolajs Jēkabpils Svētā Gara baznīcā iepazinās ar Natāliju Zariņu no Cēsīm un tajā pašā gadā salaulājās. Pirmā pasaules kara laikā Nikolajs kopā ar sievu un bērniem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Dzīvoja Iževskā un Brjanskā, kur Nikolajs strādāja vietējā čuguna lietuvē. Latvijā visi atgriezās 1921. gadā. Nikolajs Arženieks piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī, ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Līdz mūsdienām šīs baznīcas priekšnamā saglabājusies piemiņas plāksne dievnama ziedotājiem un labdariem, uz tās ir arī Nikolaja Arženieka vārds. Ģimenē uzaudzināja piecas meitas, kā arī māsas dēlu.
Daudzus sava mūža gadus Nikolajs Arženieks bija plostu vadītājs jeb korņiks, vadījis kokmateriālu pludināšanu no Piedrujas līdz Rīgai. Par pašaizliedzīgu, ilggadēju darbu svinīgā sarīkojumā, kas notika 1937. gada septembrī Jēkabpils Aizsargu namā, apbalvots ar Latvijas Darba kameras diplomu, ko parakstījis Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Pēc aiziešanas pensijā Nikolajs Arženieks ilgu laiku darbojās kā Daugavas pārcēlājs Jēkabpilī, teicami pārzināja upi un tās tecējumu. Miris 1960. gadā Rīgā, apbedīts 2. Meža kapos.

Natālija Arženiece (dzim. Zariņa). Dzimusi 1888. gada 18. aprīlī Cēsīs, kur viņas vectēvam piederējis kaļķu ceplis. Mācījusies pamatskolā Vidzemē. 1910. gadā apprecējusies ar Nikolaju Arženieku un pārcēlusies pie vīra uz Jēkabpili. Ģimenē uzaudzinājusi piecas meitas, kā arī vīra māsas dēlu. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vīru un bērniem devās bēgļu gaitās uz Krieviju, no kurienes Latvijā atgriezusies 1921. gadā.

Natālija Arženiece

Natālija Arženiece

Bijusi Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes locekle, kora dziedātāja un neilgu laiku arī kora vadītāja. Zinājusi daudzas tautasdziesmas, ziņģes un nostāstus, bijusi liela dziedātāja un stāstniece. Lieliska mājsaimniece. Natālijai Arženiecei piemitis darba tikums, dzīvesprieks un laba humora izjūta.Mirusi 1965. gadā, apbedīta Jēkabpils pilsētas kapos.

Zinaīda Dandena (dzim. Arženiece

Zinaīda Dandena (dzim. Arženiece

Zinaīda Dandena (dzim. Arženiece). Dzimusi 1912. gada 7. aprīlī. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. Pie šuvēju meistares Putniņas kursos apguva šuvējas arodu un visu mūžu strādāja par šuvēju gan šūšanas uzņēmumos, gan arī darināja tērpus mājās pēc pasūtījuma. Piecdesmitajos gados Zinaīda apprecējās ar vidzemnieku Jāni Dandenu un pārcēlās uz vīra mājām Rīgā, Sesku ielā. Arī pēc aiziešanas pensijā vēl šuva, kopa plašo dārzu. Mirusi 1994. gadā, apbedīta Rīgas 2. Meža kapos.

Aleksandra Arženiece dzimusi 1914. gada 25. aprīlī Jēkabpilī, Nikolaja un Natālijas Arženieku ģimenē kā otrā meita. Pirmā pasaules kara laikā dzīvojusi Krievijā, uz kurieni viņas vecāki bija devušies bēgļu gaitās. 1921. gadā kopā ar ģimeni atgriezusies Jēkabpilī.

Aleksandra Arženiece

Aleksandra Arženiece

Aleksandra Arženiece beigusi Jēkabpils pamatskolu, mācījusies šuvējas kursos pie pazīstamās meistares Putniņas. Bijusi Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes locekle un kora dziedātāja. 1934. gadā pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Strādājusi V. Ķuzes saldumu fabrikā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Aleksandra Arženiece dziedājusi Teodora Reitera korī, kā arī aktīvi darbojusies Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē. Pēckara gados līdz pat aiziešanai pensijā 1969. gadā strādājusi par šuvēju. Bijusi prasmīga un iecienīta sava amata meistare. Ilgus gadus Aleksandra Arženiece bijusi Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzes priekšniece. Pateicoties viņas pašaizliedzībai un neatlaidībai, arī padomju gados baznīcā notika dievkalpojumi latviešu valodā. Mūžībā aizgājusi 1994. gada 7. novembrī, apbedīta Rīgas 2. Meža kapos.

   Valentīna Straujiņa (dzim. Arženiece), Nikolaja un Natālijas Arženieku trešā meita. Dzimusi 1919. gada 28. februārī. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. 1934. gadā pārcēlās uz Rīgu, strādāja par frizieri. Pirms Otrā pasaules kara Valentīna apprecējās ar Augustu Straujiņu, kurš tika represēts un 1941. gada 14. jūnijā izvests uz Sibīriju. Tajā pat gada vasarā Valentīnai pazīstami cilvēki atnesa viņas vīra zīmīti, ko viņš bija izmetis pa lopu vagona logu. Zīmītē bija rakstīts, ka visi vagonā esošie ir lielās bēdās, jo nezina, kas viņus gaida. Savu vīru Augustu Straujiņu Valentīna nekad vairs neredzēja.

Valentīna Straujiņa (dzim. Arženiece) ar vīru Augustu

Valentīna Straujiņa (dzim. Arženiece) ar vīru Augustu

Valentīna Straujiņa, tāpat kā viņas māsa Aleksandra, aktīvi darbojās Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē, dziedāja korī. Pēc aiziešanas pensijā dejojusi senioru deju kolektīvā.

   Sofija Miņkova (dzim. Arženiece) dzimusi 1926. gada 24. maijā Jēkabpilī, Nikolaja un Natālijas Arženieku ģimenē kā ceturtā meita. Mācījusies Jēkabpils pamatskolā, kur viņas pedagogi bija tā laika ievērojamie skolotāji Jānis Strauts, Marta Potsepa, Jānis Kopmanis, skolotāja Broka u.c. Pēc Otrā pasaules kara Sofija Miņkova strādāja Krustpils cukurfabrikā, tad Jēkabpils frizētavā par kasieri un restorānā “Daugava” par oficianti, līdz tika pieņemta darbā Krustpils aptiekā par zāļu izgatavotāju. Tolaik Krustpils aptiekas vadītāja bija provizore Helēna Cinovska. Vēlāk, līdz ar aptiekas darbavietu samazināšanu, Sofija Miņkova no darba aptiekā aizgāja un sāka strādāt Jēkabpils konservu rūpnīcā, pēc tam bija rūpnīcas “Asote” mājražotāja. Ilgus gadus nostrādāja Jēkabpils sadzīves pakalpojumu adīšanas cehā par adītāju, kur bija meistare un izaudzināja darbā daudzas jaunas speciālistes. 1981. gadā Sofija Miņkova devās pensijā, bet arī pēc tam strādāja Jēkabpils rajona centrālajā slimnīcā reģistratūrā un garderobē.

Sofija Miņkova (dzim. Arženiece)

Sofija Miņkova (dzim. Arženiece)

Sofija Miņkova daudzus gadus veltījusi savam vaļaspriekam – kora dziedāšanai. Piecdesmitajos gados bija Jēkabpils kultūras nama jauktā kora dziedātāja. Uzstājusies kultūras nama rīkotajos koncertos arī kā soliste, kora sastāvā vairākas reizes piedalījusies novada Dziesmu svētkos Staburagā. Ilgus gadus Sofija Miņkova bija Jēkabpils pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kora dziedātāja.Par ilggadēju un apzinīgu darbu Sofija Miņkova saņēmusi darba devēju atzinības un pagodinājumus, kā arī bijusi apbalvota ar Latvijas PSR medaļu “Darba veterāns”. Mūžībā aizgājusi 2012. gada 9. janvārī, apbedīta Jēkabpils pilsētas kapos.

   Natālija Gusāre (dzim. Arženiece). Dzimusi 1929. gada 9. janvārī, Nikolaja un Natālijas Arženieku piektā meita. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. Pēc Otrā pasaules kara apprecējās ar Augustu Gusāru un pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Kopā ar vīru uzcēla māju Ilūkstes ielā. Natālija Gusāre ilgus gadus līdz pat aiziešanai pensijā strādāja bērnudārzā par auklīti. Natālija aktīvi darbojās Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē, dziedāja korī. Mūžībā aizgājusi 2004. gadā, apbedīta Ulbrokas kapos.

Natālija Gusāre (dzim. Arženiece) ar vīru Augustu

Natālija Gusāre (dzim. Arženiece) ar vīru Augustu

 

 

 

 

 

 

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,